“Tie, kam ir nauda, bet nav ozola, ir gatavi maksāt pat 50 000!” Kā nosargāt savas ozolu alejas? 12
Inita Šteinberga, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
50 000 eiro par senu ozolu ir gatavi maksāt tie, kam ir nauda, bet nav ozola. Tādēļ tas, kam ir aleja, var justies kā miljonārs. “Latvijas ainava nav iedomājama bez vecajiem kokiem, alejām,” ir pārliecināts kokkopis Edgars Neilands.
“Daudzviet vecie parki, alejas ir pēdējās oāzes dabas daudzveidībai lauku apvidū, kur līdz ceļmalām plešas vienveidīgu augu tīrumi, kur citām dzīvām radībām nav vietas,” ir pārliecināts kokkopis Edgars Neilands. Viņš ir viens no kokkopju profesijas pamatlicējiem atjaunotajā Latvijā un pārliecināts koku patriots.
Novērtē īpašumu
Savā pieredzē kokkopis pārliecinājies, ka cilvēki vislabāk un laimīgāk jūtas vietās, kur ir vislielākā dabas daudzveidība. Un tieši veco, lielo koku klātbūtne to nodrošina. Arī Edgaram Neilandam savas dzīvesvietas meklējumos tas bijis izšķiroši svarīgi.
Tiem, kam patīk skaitīt, kokkopis iesaka labu vingrinājumu – saskaitīt, cik bagāts viņš ir, novērtējot kokus materiālā izteiksmē. Veca koka aptuvenā vērtība – koksnes vērtība 100 reizes palielināta.
Pēc šādiem kokiem apstādījumu ierīkošanā ir pieprasījums, jo pie tāda var tikt tikai vairāku paaudžu laikā. Pieprasīti ir arī ap 40 gadus veci, 10 metrus gari koki (maksā ap 20 000 eiro). Tūkstošus vērti ir pat tie koku pusaudži, kurus tagad stāda pilsētās.
Lai vērtību saglabātu, saimnieko apdomīgi.
Nekropļo vainagus
Droši var izzāģēt koku nokaltušos, atlūzušos zarus. Taču ar vainagu veidošanu nevajadzētu aizrauties. Piemēram, ir gadījumi, kad koku vainagus pazemina, nozāģējot galotnes. Tā ir kropļošana, ne kopšana.
Jo vecāks koks, jo saudzīgāk kopjams. Simtgadniekam vairāk vajadzīgas dažādas saglabājošas procedūras, kuras zinās paveikt speciāli apmācīti kokkopji. Ja pašam zināšanu nav, labāk pēc iespējas likt zaļo vecīti mierā.
Neprasmīga iejaukšanās saīsina koka mūžu un pat padara to bīstamu.
Saglabā saknes
Lielu postu kokiem nodara, rokot komunikācijas. Cik daudz tiks aprautas saknes, tik postījums atspoguļosies arī vainagā. Koki kaltīs, tos var bojāt sēņu infekcijas.
Izeja ir – nevis rakt ar tehniku, bet ar lāpstu. Lielā koka dzīvība ir tā vērta, lai saudzīgi izraktu tranšejas, pēc iespējas saglabājot koka artērijas un komunikācijas pabāžot zem saknēm.
Arī sakņu zonas apbēršana ar smagas augsnes kārtu no topošā dīķa var nosmacēt koku. Pat krietna melnzemes kārta skaista mauriņa iesēšanai var kaitēt.
Alejās labākais segums no koku viedokļa ir jebkurš irdenais. Klājot asfaltu, lielākais posts tiek nodarīts, veidojot tā pamatni, jo kokam aktīvākā sakņu zona ir apmēram 50 cm dziļumā.
Nereti alejas cieš no ceļu paplašināšanas. Taču kokkopis ir pārliecināts, ka daudzviet tas tiek darīts nelietderīgi, jo šauram ceļa posmam ar mazu satiksmes plūsmu var izveidot kabatiņas, lai auto var samainīties.
Stāda jaunos
Ja vecajā alejā daļa koku ir izkrituši, jaunus tukšajās vietās var stādīt tad, ja, nostājoties stādam paredzētajā vietā, var redzēt debesis. Ja veco koku lapotnes salēgušās, mazulim nav izredžu.
Stādot jaunas alejas, labāk izvēlēties dažādas sugas – liepas, bērzus, ozolus, pa kādam skujkokam. Turklāt vislabāk, ja tie ir dažāda vecuma. Šādai alejai ir ne tikai lielāka vērtība bioloģiskās daudzveidības ziņā, bet arī labāka veselība un ilgāks mūžs.
Piemēram, tīrās gobu, kastaņu alejas aiziet kaitēkļu dēļ, tādi jau ir pat ozoliem. Viens no iemesliem – daudz augu monokultūrā, turklāt ar vienādu ģenētisko materiālu – viena vecuma, viena koka bērni. Tiem ir arī vienāda uzņēmība pret slimībām, kaitēkļiem.
Tādēļ, ja tomēr gribas tīru ozolu aleju, zīles vismaz salasa no dažādiem ozoliem.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
