Meža jaunaudzes pasargā ar aitas vilnu 0
Konkursa “Sakoptākais mežs” dalībnieks Aivars Rubulis apsaimnieko 46 ha dažāda vecuma mežu Mazsalacas novada Skaņkalnes pagastā. Ir kooperatīva “Mežsaimnieks” biedrs. Mežs mantots no vectēva. Jaunaudžu aizsardzībai pret pārnadžiem izmēģinājis aitas vilnu. Teic, ka palīdzot.
Alnis pamīņājies un aizgājis
Aivars Rubulis: Mežs ir tēva īpašums, apsaimniekoju to kopš 2010. gada. Padomju laikos te bija kolhoza mežs. Ir arī apmežojusies lauksaimniecības zeme, bijušās kolhoza siena pļavas, kur auglība maza un pamazām ieaugušas priedītes un eglītes, vietām puse uz pusi un, kā saka zinoši ļaudis, tādu vietu, kur priede ar egli teritoriju sadala līdzīgi, Latvijā nav daudz. Piecpadsmit hektāru ir jaunaudzes. Uzrakstīju projektu jaunaudžu kopšanai un apmežošanai. Beidzamās pļavas, kas pašas neapmežojas, nākamajā pavasarī plānoju apstādīt.
Speciālas izglītības man nav, eju uz semināriem, lasu, skatos video internetā. Iestājos meža īpašnieku kooperatīvā “Mežsaimnieks” un ar sadarbību esmu apmierināts. Ziemā izzāģēju cirsmu, kooperatīvs palīdzēja realizēt. Bija grūti dabūt mašīnas, bet caur kooperatīvu viss notika operatīvi. Zāģēju pats.
Strādāju pašvaldības uzņēmumā, vasarā nodarbojos ar laivu tūrismu, mežs man nav avots tik lieliem ienākumiem, lai tikai no tā dzīvotu, bet tās priedes tomēr ir liela vērtība.
Skatos, ja tā priedīte tajā zemē aug, tad jau varētu arī priedi audzēt. Zvēru gan daudz. Seminārā padzirdēju par aitas vilnu. Pameklēju vēl informāciju internetā – jā, tā ir. Nu tad rudens pusē paaicināju draugu un vienā dienā visu izdarījām. Pēcāk skatījos – alnis vienā jaunaudzes stūrītī bija mīņājies, bet tālāk nebija gājis. Zvēri te nebija staigājuši un priedītes nebija cietušas. Tikai lietus to vilnu dažviet no kociņiem noskalo nost.
Vectēva mājvietā iestāda ozolus, liepas
Kopjot domāju par to, kur būs perspektīva vieta ceļam. Zarus cirsmā neatstāju, vedu ārā šķeldai. Traktora pašam nav, bet malku savām vajadzībām izvedu no meža ar auto un piekabīti.
Kad atguvām īpašumus, sākām arī vectēva māju mežā atjaunot. Krāsnis samūrējām, logus ielikām, grīdu, bet elektrības nebija un tā viss apstājās. Tad krāsnis izzaga un mēs sapratām, ka ne – šajā vietā, visticamāk, māju necelsim. Šoziem māja sabruka. Pavasarī pie vecās mājvietas dēla klases biedri katrs iestādīja savu kociņu – zēni ozolus un meitenes liepas. Vasarā reizi nedēļā braucām laistīt. Bērni uz mežu bija atbraukuši arī tad, kad notika mežizstrāde. Visu izstaigāja, apskatīja. Dēla klase piedalījās konkursā “Mans mazais pārgājiens” un mazāko klašu grupā ieguva godalgu.
Vēl beidzamās lietas jānokārto, un tad bijušās pļavas pārreģistrēšu par mežu. Kāpēc ne par plantāciju mežaudzi, lai brīvākas rokas? Neesmu par to domājis.
Jaunaudzes atzaroju, tā man ieteica mežzine. Rēķinājis gan, cik par bezzarainu baļķi var saņemt, vairāk neesmu. Šur tur, kur atzaroju, skatos, stumbrs ir pabojāts. Strādājot uz priekšu, redzu savas kļūdas. Piemēram – kociņi atstāti par biezu. Bet, no otras puses – zvēri tik daudz nesagrauž.
Bija man mežaudze – bērzi kopā ar eglītēm. Bērzus izņēmu, lai eglītes aug. Sākumā, kad tīrīju, bērzi bija pāri eglēm, tās diezgan švakas, bišķiņ panīkušas, bet nu ir saņēmušās. Iepriekš uznāca vējš un vienu otru egli izgāza, bet nu koki ir nostiprinājušies.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
