Sievietēm jāuzmanās vairāk 1
Vairogdziedzera saslimšanas ir viena no gana izplatītu slimību grupām, savukārt ārstēšana ir samērā specifiska. Saskaņā ar dažādu valstu datiem autoimūnas pārmaiņas vairogdziedzerī gadā piemeklē 180–250 cilvēku no katriem 100 000. Sievietēm vairogdziedzera saslimšanas konstatē biežāk nekā vīriešiem.
Vēl viena vairogdziedzera saslimšanu grupa ir mezgli. Ultrasonogrāfijā tos varētu atklāt vairāk nekā pusei cilvēku. Bieži tos konstatē nejauši, jo tie nekādi neliek par sevi manīt – nav nekādu simptomu. Tomēr līdz 5% gadījumu mezgli var būt ļaundabīgi. Saslimstība ar vairogdziedzera vēzi Latvijā pastāvīgi pieaug: 2001. gadā primāri diagnosticēja 78 gadījumus, bet 2013. gadā – 230. Tāpat kā jebkura cita ļaundabīga audzēja gadījumā, ļoti svarīga ir agrīna diagnostika: laikus atklāts vairogdziedzera vēzis ir viens no mazākajiem ļaunumiem onkoloģijas kontekstā. Trīsdesmit gadu dzīvildze pacientiem ar agrīni atklātu un laikus izārstētu audzēju ir virs 90%.
Kā apgalvo endokrinoloģe Gita Erta, vairogdziedzera saslimšanu diagnostikas iespējas pēdējo desmit gadu laikā ir uzlabojušās – patlaban var atklāt mezglus pat dažu milimetru lielumā. Ir pieejami ļoti augstas izšķirtspējas ultrasonogrāfi. Turklāt jaunākās paaudzes diagnostikas iekārtām ir arī elastogrāfijas izmeklējuma iespējas, var precīzāk diferencēt ļaundabīgus un labdabīgus veidojumus, līdz ar to potenciāli samazināt biopsiju (audu paraugu ņemšanu) biežumu.
Kaimiņi ar citādu misiju
Var teikt, ka epitēlijķermenīši ir tuvākie vairogdziedzera kaimiņi, bet ar pavisam citu uzdevumu. Tie ir mazi endokrīnās sistēmas dziedzerīši, kas atrodas abās pusēs vairogdziedzerim. Parasti cilvēkam ir četri epitēlijķermenīši, katrs apmēram 3–5 milimetrus liels. Kaut gan epitēlijķermenīši piekļaujas vairogdziedzerim un tāpat ir iekšējās sekrēcijas sistēmas daļa, to funkcijas ir dažādas un tie darbojas pilnīgi nesaistīti. Epitēlijķermenīši, izdalot parathormonu (saīsināti apzīmē kā PTH), regulē kalcija līmeni asinīs. Ja tā ir par daudz vai par maz, var rasties nopietnas veselības problēmas. Pašas epitēlijķermenīšu pārmaiņas cilvēks nepamanīs, jo epitēlijķermenīši ir ļoti maziņi, bet noteikti jutīs kalcija līmeņa svārstību izraisītās klīniskās izpausmes. Ja kalcija līmenis asinīs kaut kādu iemeslu dēļ sāk samazināties, epitēlijķermenīši to piefiksē un pastiprināti sāk ražot PTH, kas savukārt ieslēdz mehānismus, kuri paaugstina kalcija līmeni. Proti, asinīs cirkulējošais PTH, izmantojot PTH receptoru, kas atrodas nieru distālajos kanāliņos, dažās minūtēs palielina kalcija un samazina fosfātu reabsorbciju jeb atpakaļuzsūkšanos. PTH palielina osteoklastu un citu kaulu šūnu aktivitāti, izraisot kalcija atbrīvošanos no kauliem 1–2 stundu laikā. Ilgstošāka PTH iedarbība stimulē arī īpaša fermenta aktivitāti nieru kanāliņu šūnās, veicinot aktīvā D vitamīna kalcitriola ražošanu nierēs, kas regulē kalcija reabsorbciju tievajās zarnās. Visu šo sarežģīto bioķīmisko procesu iznākumā kalcija līmenis asinīs paaugstinās, bet to sākums meklējams epitēlijķermenīšos.
Paaugstināts PTH līmenis asinīs var būt ne tikai mehānisms, kas nodrošina normālu kalcija līmeni asinīs, bet arī liecināt par vairākām saslimšanām, piemēram, par primāro hiperparatireoidismu. Tam raksturīgi PTH regulācijas traucējumi, kad PTH koncentrācija neatbilst kalcija līmenim. Šo slimību sievietēm konstatē trīsreiz biežāk nekā vīriešiem, galvenokārt vecumposmā no 50 līdz 70 gadiem, vidēji vienam cilvēkam no 1000. Eksistē arī sekundārais hiperparatireoidisms. Tad ir pazemināts kalcija līmenis jeb hipokalciēmija, paaugstināts fosfora līmenis jeb hiperfosfatēmija un atbilstīgi paaugstināts asinīs cirkulējošā PTH līmenis. Šādu stāvokli var radīt hronisks D vitamīna deficīts vai nepietiekama kalcija uzņemšana ar uzturu. Parasti cilvēkam, kuram ir sekundārais hiperparatireoidisms, ir arī hroniski nieru bojājumi (mazspēja). Šajā situācijā nieru kanāliņu bojājumu tālākās sekas ir visu četru epitēlijķermenīšu hiperplāzija jeb patoloģiska palielināšanās.
