“Cik ziedam kopējā pūrā devuši Latvijas lielbaņķieri un celtniecības karteļa organizēšanā apvainotie bagātie būvuzņēmēji?” – Līcīša feļetons 14
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Bairaktars ir Turcijā ražots bezpilota kaujas lidaparāts, kas spēj veikt attālināti vadītas un autonomas lidojuma darbības. Turku valodā vārds “bayraktar” nozīmē “karoga nesējs”, un šādas triecienuzpariktes cenrādis ir pieci miljoni gabalā.
Kad lietuviešu žurnālists Andrjus Tapins izsludināja ziedojuma vākšanu kaujas mašīnas iegādei Lietuvā, lai par savāktajiem līdzekļiem nopirkto lidaparātu nodotu Ukrainas armijas vajadzībām, naudas lavīna nepieciešamajā apmērā saplūda trīsarpus dienu laikā. Vēlāk līdzīgas akcijas notikušas arī Norvēģijā, Kanādā un Polijā.
Tomēr, kad par naudas vākšanu “Latvijas bairaktaram” latviešus uzrunāja estrādes mākslinieks Ralfs Eilands ar savu draugu ukraiņu žurnālistu Volodimiru Birjukovu, daudzi to uzņēma ar smagu nopūtu, nedrošības sajūtu un šaubām par sekmīgu iznākumu.
Vai šī nav notikumu forsēšana? Vai summa Latvijas tautai, kura allaž kurā katrā laikā bijusi gatava dot artavu, lai palīdzētu citu lielākām un sīkākām nepieciešamībām, šoreiz būs panesama?
Šaubas izrādījušās pamatotas. Līdzekļus bezpilotniekam vāc ilgāk par nedēļu.
Pirmie uzplūdi jau bija nelieli, un līdz vakardienai bija izdevies salasīt vien nedaudz vairāk kā desmito daļu no pieciem miljoniem. Vākšanas tempa ziņā velkamies lietuviešiem tālu aiz muguras – gliemeža gaitā. Tam var būt daudzi iemesli.
Pirmkārt, skaita ziņā lietuviešu ir daudz vairāk par 1,2 miljoniem latviešu. Tad gandrīz vai katram zīdainim jāņem rokā telefons un jāzvana uz artavas došanas numuru, lai krātuvītē iekristu pa četrarpus eirīšiem no katra zvana un kopā sanāktu pieci miljoni.
Otrkārt, Lietuva ir kļuvusi par ievērojami pārticīgāku valsti nekā Latvija, un mūspusē daudziem cilvēkiem ir tiešām tik niecīgi naudas līdzekļi un rocība, ka viņi nevar atļauties dalīties.
Turklāt tam pievienojas bažas par tuvākajā nākotnē gaidāmo sociālo kritumu un materiālās situācijas pasliktināšanos ekonomisko apgrūtinājumu, enerģētisko resursu sadārdzināšanās un inflācijas dēļ.
Ģimenes kļuvušas taupīgākas, jo satraucas, ka turpmākā gulēšana būs vairs ne baltos palagos, bet salmos.
Daudzi cilvēki vēl nav paguvuši atjaunināt stāvokli maciņā pēc kārtējā zieda došanas, jo Latvijā kam tik nav jāziedo! Valsts slikti finansētajam sportam, noplicinātajai izglītības sistēmai, sākot ar bērnudārziem, nesakārtotajai un mūžīgai trūkumcietējai veselības aizsardzībai, kur nespēj samaksāt slimniekiem par dārgām zālēm, citiem medikamentiem vai dzīvību glābjošām operācijām ārzemēs.
Nesen latvieši pāris dienās saziedoja pāri 200 000 eiro slavējamam mērķim – okupācijas pieminekļa demontāžai. Diezgan lielas izdošanas bijušas arī ukraiņu karaspēka bruņojuma, nepieciešamā ekipējuma iegādei un apvidus auto piegādēm.
Nav žēl – lai ukraiņu sirdis silda latviešu paldies par to, ka pašreiz, cīnoties savā zemē pret okupantiem, tie aizstāv arī mūsu valsti un mūsu vērtības.
Ar organizāciju “ziedot.lv” viss ir kārtībā, bet varbūt daži nevēlas atvēlēt naudu, jo viņiem nepatīk vai nav pieņemama akcijas iniciatora personība, taču pasākumā iesaistījušies arī ļoti cienījami cilvēki.
Kā, piemēram, Dainis Īvāns, un par nepieciešamību ziedot regulāri aicina un informē arī LTV un TV24 raidījumu vadītāji.
Var būt arī tādas domas, kā teica “Ghetto games” izveidotājs Raimonds Elbakjans, viņš neatbalstīšot karu ne no vienas puses, ne no otras – “ieročiem es naudu nedošu”.
Droši vien uz palīdzības tālruni netelefonē arī tās pensionāres, kuru zvani ar sūdzēšanos par valsts atbalstu ukraiņu bēgļiem, kuri “nevēlas strādāt”, vai ik dienu sasniedz Latvijas Radio “Brīvā mikrofona” pārraidi.
Tas ir jautājums – cik lielas mums ir patriotu rezerves? Interesanti, kādu summu “Latvijas bairaktara” iegādei atvēlējuši mūsu oligarhi Andris Šķēle un Ainārs Šlesers?
(Trešais oligarhs jau ir tik noplīsis un no amerikāņu puses sankcionēts, ka pašam jāiztiek ar mazumiņu.)
Cik ziedam kopējā pūrā devuši Latvijas lielbaņķieri un celtniecības karteļa organizēšanā apvainotie bagātie būvuzņēmēji?
Un kāpēc tik neaktīvas aģitācijā par palīdzības akciju ukraiņu armijai ir it kā nacionāli noskaņotās politiskās partijas?
Priekšvēlēšanu kampaņā būtu ko palepoties – rekur, mēs no partijniekiem salasījām miljons eiro!
Neko tādu nedzirdam.
Bet atkāpšanās ceļa vairs nav.
Sarauj, Latvija! Latvieši, ceļamies, ejam un darām!
