Latvija – invalīdiem nedraudzīga zeme 0
Par Aleksandru var tikai brīnīties un no sirds priecāties – kur var būt tāda neizsmeļama enerģija, neatlaidība un apskaužama degsme? Un tomēr ar nožēlu jāatzīst, ka mūsu sabiedrība vēl nav izaugusi līdz tam līmenim, lai pilnībā pieņemtu tādus cilvēkus kā Aleksandrs. “Latvija nav īpaši draudzīga zeme invalīdiem. Gribētos, lai ir citādi. Daudzi uz mani dīvaini skatās, un ir reizes, kad tas kļūst neciešami. Man tas, protams, tik ļoti netraucē, jo neņemu galvā, bet ir cilvēki, kas to pārdzīvo.” Tāpat puisis uzsver, cik daudzas vietas joprojām ir nepielāgotas un cilvēkiem ar kustību traucējumiem nepieejamas: “Daudz kur nevar tikt ar ratiem. Es spēju tikt gandrīz visur, bet ne visi ir tādi – ne visi izrāpsies no ratiem pie veikala, ar rokām piebīdīs ratus pie pieciem pakāpieniem un uzvilks tos augšā – nereti cilvēki baidās no citu cilvēku domām un viedokļiem. Vilcienā es arī pats varu iekāpt un izkāpt no tā. Ar vecajiem tramvajiem, trolejbusiem un autobusiem ir sarežģītāk – tie ir liels šķērslis cilvēkam ratiņkrēslos. Ja piebrauc vecais transports, es parasti gaidu nākamo.”
Filma “Sarauj, Just!”, kā skaidro galvenās lomas atveidotājs, ir radīta, mudinot cilvēkus nepadoties, virzīties uz savu mērķi, lai arī ko dzīve mestu pretī. Sarunas noslēgumā Aleksandrs saka iedvesmojošus vārdus: “Es gribētu, lai cilvēki viens otram palīdz, cik vien tas iespējams. Kāpēc meklēt attaisnojumus, kāpēc mūžīgi sevi žēlot? Ceru, ka, noskatoties filmu, cilvēki sāks kaut ko darīt – ja nevari sportot, ej strādāt, liec lietā savu galvu. Mūsu laikos var visu, galvenais ir gribēt un darīt.”
