Varonis ratiņkrēslā. Aleksandra stāsts par dzīvi un filmu 0
Sarunājoties ar filmas “Sarauj, Just!” galvenās lomas atveidotāju Aleksandru Roni, es kaunā noduru galvu par to, ka jelkad dzīvē esmu sūdzējusies par kaut kādām niecīgām grūtībām. Aleksandrs sešu gadu vecumā zaudēja abas kājas, bet tas viņam nav liedzis dzīvot ar pilnu jaudu – viņš nule ieguvis prestižā īsfilmu festivāla “Manhattan Short” labākā aktiera balvu. Saruna par panākumiem un dzīvi pēc traģēdijas, kuru viņš pats par traģēdiju nesauc.
“Ja nevari iet kājām, ej uz rokām!” – šos vārdus saka 19 gadus vecais Aleksandrs, kurš jau 13 gadus savas dienas pavada ratiņkrēslā. Ir grūti iztēloties, kas ar dzīvi notiek brīdī, kad liktenis lemj cilvēkam atņemt abas kājas. Smaidīgais Aleksandrs mani mierina – viņu nevajagot žēlot, viņa bērnība esot bijusi tāda pati kā citiem: “Mani mīlēja tikpat ļoti kā agrāk, nekas nemainījās. Es nevaru sūdzēties, biju tāds pats bērns kā iepriekš, tikai bez kājām.” Sēžu un brīnos par to, cik Aleksandrs mierīgi, it kā tas nemaz nebūtu noticis ar viņu, var man pastāstīt par dienu, kurā zaudēja kājas. “Man bija seši gadi. Mēs ar draugiem pastaigājāmies un nonācām līdz vilciena sliedēm, kuras mums bija jāšķērso, lai dotos tālāk. Tajā brīdī nāca vilciens, gaidījām, kamēr tas pabrauks garām. Sākām runāt par to, kā lielākie puiši varot pieķerties pie vilciena un braukt tam līdzi, es, protams, paziņoju, ka arī tā varu. Bērnības kļūda, gribēju parādīt, kāds esmu. Pieķēros, man nebija, kur atbalstīt kājas, centos pievilkties augstāk un kājas piesitās pie riteņiem, tiku tā kā ievilkts iekšā.” Puisis šo notikumu neuztvēra kā traģēdiju un uzskata, ka līdzcilvēkiem pavisam noteikti bija grūtāk nekā viņam pašam: “Es no pašas bērnības esmu ļoti smaidīgs, man vienmēr ir bijis pozitīvs skatījums uz dzīvi, un tas nav mainījies. Tuvinieki mani atbalsta, man ir ļoti pozitīvi draugi. Un tas ir pats svarīgākais – pavadīt laiku ar cilvēkiem, kuri ir pozitīvi, jo tas ļoti ietekmē.”
Sporta entuziasts
Nevar gan sacīt, ka Aleksandrs visus 13 gadus ir pavadījis ratiņkrēslā – viņš no tā bieži izkāpj, lai nodarbotos ar sportu, kas ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa: “Man no dzimšanas nepatīk sēdēt uz vietas, visu laiku gribas kaut ko darīt, un mana situācija tam nav šķērslis. Braukāju ar longbordu (kaut kas līdzīgs skrituļdēlim), kādreiz gāju uz sporta zāli, tagad katru rītu pats trenējos – pumpējos, taisu preses vingrinājumus, un tikai tad diena var sākties. Man patīk braukt ātri, es nereti ar ratiņkrēslu braucu ātrāk, nekā kāds cits skrien. Esmu ļoti aktīvs, varu gandrīz visu.” Aleksandra aktīvās sportošanas un ātrās braukšanas rezultātā ratiņkrēsls jau pavisam nolietojies, un tiek krāta nauda jaunam.
Ja vispār kaut ko var saukt par nejaušu, tad nejaušas sagadīšanās rezultātā Aleksandra ceļi krustojās ar paralimpiskās komitejas sporta organizatoru Andreju Filipaviču – tas aizsāka jaunu un nebijušu posmu puiša dzīvē. “Jau trīs gadus nodarbojos ar sēdvolejbolu. Andrejs mani pamanīja veikalā un piedāvāja izmēģināt spēkus volejbola laukumā, paaicināja mani uz treniņu. Tā tas viss sākās, man iepatikās.” Kad Aleksandrs piemin sēdvolejbolu, pieņemu, ka volejbola spēle notiek, sēžot ratiņkrēslā, taču viņš man laipni izskaidro, ka sēdvolejbolā spēlētāji sēž uz grīdas: “Tur nevar lēkt kā parastajā volejbolā – viss notiek uz grīdas: gan gremdēšana, gan bumbas uzņemšana. Atšķirība ir tāda, ka mēs nevaram bumbai aizskriet pakaļ, mums ir jārāpo. Es pārvietojos uz rokām.” Aleksandrs ar prieku stāsta, ka, spēlējot sēdvolejbolu, jūtas brīvs un tas sagādā patiesu prieku. Nākotnes plānus veido vēlme veiksmīgi startēt Eiropas čempionātā Horvātijā, kas norisināsies jau šā gada novembrī.
Varonis ratiņkrēslā
Deviņpadsmitgadīgā puiša sparu un mīlestību uz dzīvi ievērojis un novērtējis arī filmas “Sarauj, Just!” režisors Pāvels Gumennikovs. Aleksandrs šajā filmā atveido galveno lomu. “Mūsu sēdvolejbola asociācija vēlējās uzfilmēt tādu kā mazu reklāmu, lai arvien vairāk cilvēkus piesaistītu sportam, arī tos, kuriem sākumā šķiet, ka viņi to nemaz nevar. Pāvels ieradās uz vienu no mūsu treniņiem, lai veidotu īsfilmu. Tika nolemts, ka man pašam jāatveido galvenā loma – ja filmēšos es, tas viss izskatīsies reālāk.” Filma balstīta uz patiesiem notikumiem, pareizāk sakot, uz notikumu, kuru piedzīvojis pats Aleksandrs. “Reiz viena meitene uz ielas ar mani runājās, tajā brīdī viņai nozaga somu, un es nedomājot dzinos pakaļ. Es zagli panācu, par ko viņš bija ļoti pārsteigts. Parāvu viņu aiz rokas, un viņš nokrita, somu dabūjām atpakaļ. Filmas scenārija autore to nezināja, izstāstīju šo atgadījumu Pāvelam (režisoram), un viņš uzreiz teica, ka man jātēlo pašam sevi.” Jaunais aktieris starptautiskajā īsfilmu kinofestivālā “Manhattan Short” ieguvis labākā aktiera titulu. Starp citu, pirmo reizi šā festivāla vēsturē tajā bija iespējams redzēt arī Latvijas veikumu. Lai gan Aleksandrs jūtas lepns par paveikto, viņš atzīst, ka tas nav nācies viegli: “Man bija jāmācās kontrolēt savas emocijas un vārdi, kurus saku. Bija jāapgūst daudz jauna, un man uzreiz tas process iepatikās.” Aleksandrs paspēj daudz – balansēt savu dzīvi starp skolu, filmēšanos un sportu: “Man izglītība ir ļoti svarīga, zinu, ka tā būs noderīga, tāpēc cenšos pabeigt skolu. Mācos Jelgavas vakarskolā, kur pavadu divus vakarus nedēļā. Šobrīd piedalos jaunā latviešu filmā par Pirmo pasaules karu, atveidoju karavīru, kurš zaudējis abas kājas. Reizēm filmēšanās dēļ sanāk kavēt skolu vai arī otrādi – skolas dēļ jāpārceļ filmēšanās.”
