– Jums ik pa laikam pārmet Vladimira Putina slavināšanu… 33
– Kurš tad pārmet?
– Žurnālisti, tauta, ka nēsājat krekliņu ar Putina attēlu.
Agra: – Tie jau ir angažētie aplējēji…
Imants: – Skaists krekliņš. Man to uzdāvināja žurnālisti no Maskavas un Rīgas.
Agra: – Uzdāvināja tāpēc, ka Imants uzskata, ka ar kaimiņvalsti ir jāuztur draudzīgas un labas attiecības.
Imants: – Man ļoti patīk Krievija, krievu cilvēki, un es nevaru atrast nevienu iemeslu, kādēļ man būtu pret šo valsti jāizturas naidīgi. Kad es redzu, kādas vērtības mums tiek piedāvātas no tuvajiem un tālajiem Rietumiem, un to, kā Krievija cenšas nosargāties pret šo piedāvājumu, kad es to visu izsveru un izvērtēju, man nav nekādu šaubu, ka jānostājas Krievijas pusē. Tāpēc es ar simpātijām izturos pret Krievijas prezidentu, kurš stāv pretī visai tai bezjēdzībai, kas mums no Rietumu puses tiek uzspiesta.
– Kremļa politika un krievu tauta nav viens un tas pats. Ukrainā līst asinis Putina politikas dēļ. Krima vairs nepieder Ukrainai.
– Krima nekad nav bijusi Ukrainas teritorija. Pārskatāmā laika periodā Krimas pussala vienmēr piederējusi Krievijas impērijai.
– Vai Viks arī tā domā?
Viktors: – Bet šī nav mana jubileja…
– Jūs savā laikā – gan tad, kad veidojās Latvijas Tautas fronte, gan būdams Saeimas deputāts, esat teicis ļoti emocionālas un arī asas runas. Citēšu: “Runāt par to, cik nepieklājīgi viens otru ir apsaukājuši latvietis un krievs, ir tas pats, kas spriest, vai pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā bija vai nebija revolucionāra situācija.”
– Jūsu citētais teikums nozīmē vienīgi to, ka mums nevajadzētu veltīgi šķiest laiku tukšām runām. Šodien vārdu “okupācija” es lietotu ar lielāku piesardzību, jo es neesmu pilnīgi pārliecināts, ka šis vārds ir adekvāts tiem vēstures notikumiem. Jā, to var dēvēt gan tā, gan tā, bet es joprojām domāju, ka šis vārds tiek neadekvāti lietots. Uz lietām un procesiem var raudzīties dažādi – no vienas un otras pozīcijas. Man ir būtiski, lai es redzētu, ka tas, kas notiek ar manu valsti un tautu, ir kādas saprātīgas, gudras un taisnīgas darbības sekas. Diemžēl es šobrīd to neredzu. Tādēļ man rodas jautājumi, piemēram, gan par Stambulas konvenciju, gan par to, kādēļ vienas okupācijas armijas veterānu svētki skaitās uzteicami, bet otras okupācijas armijas uzvaras svētki ir nosodāmi. Man nav skaidrs, vai tās ir saprātīgas darbības sekas manā valstī, ka, braucot pa mūsu skaistās Latvijas laukiem, es redzu pamestību. Šie ir daudz būtiskāki jautājumi nekā tas, kā es attiecos pret kaimiņvalsts prezidentu vai gaidāmo Lielbritānijas referendumu par izstāšanos vai neizstāšanos no Eiropas Savienības. Vissvarīgākais jautājums ir tas, ko mēs Latvijā darām ar savu tautu un savu valsti.
Bet, no otras puses, no kurienes tad radīsies gudrie, zinošie, profesionālie, godprātīgie valstsvīri. Mēs zinām, lai cilvēks varētu vadīt mašīnu, viņam ir jānoliek divi eksāmeni. Viņš tiek pielaists pie stūres tikai tad, ja tos ir nokārtojis. Bet pie valsts vadīšanas nekādi eksāmeni nav jāliek, nenotiek nekāda zināšanu pārbaude – nedz teorētiski, nedz praktiski. Tas tā ir, jo politiskā sistēma paredz, ka partijas izvirza savus kandidātus augstākajiem valsts amatiem, bet runa jau ir par spējām, zināšanām, prasmēm. Latvijā diemžēl nav manifestējušies cilvēki ar zināšanām un prasmi valsts vadībā. Tāpēc rezultāts ir tāds, kāds tas ir. Par to absolūti nav jābrīnās.
Cilvēks taču nekāps mašīnā, ja zinās, ka šoferim nav tiesību to vadīt, vai neies pie ārsta, kurš nebūs sertificēts. Bet kādēļ cilvēki tik vieglprātīgi attiecas pret to personu izvēli, kurus viņi pilnvaro vadīt valsti? No šofera ir atkarīgas trīs vai četru cilvēku dzīvības, bet no valsts vadītāja prasmes ir atkarīgs visas tautas liktenis. Mēs redzam, kas notiek ar valsti un tautu. Tauta pazūd tālēs zilajās, valsts kļūst arvien tukšāka, pazaudē savu bagātību īpašumu un resursu veidā, samaitā attiecības ar kaimiņu, ar kuru gadsimtiem ir dzīvojusi kopā. Valsts piesārņo sevi ar vecām militārām grabažām, kas kādam nav vajadzīgas.
