– Nākat no vienkāršu ļaužu ģimenes, no kurienes jums abiem tas radošums iedzimts? 33
Imants: – Tādas kvalitātes, kas izpaužas uz mūziku, kā tas ir man, tās savācas un nobriest daudz ilgākā laika posmā.
– Jums tomēr ir absolūtā muzikālā dzirde.
– Gēnu struktūra jau arī nav nemainīga, tā evolucionē. Viena cilvēka pieredze kaut kādā veidā summējas noteiktā gēnu struktūrā vienā paaudzē. Ejot cauri savai pieredzei, dažādām informācijām, tā pārveidojas un uzkrājas. To nevar izskaidrot matemātiski. Man nekad nav padevusies zīmēšana, kā tas ir Vikam. Šis talants brālim no māmiņas, kurai bija fantastisks rokraksts.
Viktors: – Mātei tēvs solījis, kad viņa izaugšot, viņš meitu izskološot par gleznotāju. Bet viņi dzīvoja tik sociāli skarbos apstākļos, ka nevarēja pat skolas naudu samaksāt. Skološanās tika pārtraukta, un mātei bija jāmeklē darbs. Bet viņas gēns uz zīmēšanu nav pazudis.
Imants: – Runājot par mani kā mūziķi, jāteic, ka kaut kas šajā ziņā man nāk no tēva. Vienā fotogrāfijā redzams, ka tētis nofotografējies ar vijoli rokās. Tātad tur kaut kas ir! Viņš vijoli nekad nav spēlējis, bet viņam tā vēlēšanās ir bijusi.
Viktors: – Kad tev piegādāja pirmās tāfelklavieres Zvaigžņu ielā, mums ir fotogrāfija, kur tētis pie tām sēž un ar vienu pirkstu spēlē. Viņam patika.
– Komponists Kalniņš bieži radījis skaņdarbus ar brāļa dzeju, komponista meita aktrise un režisore Rēzija aicinājusi savu tēvu komponēt muzikālo izrādi pēc Viktora Igo slavenā darba “Cilvēks, kas smejas” motīviem, bet dziesmu teksta autors ir Viks…
Agra: – Brāļi abi viens otru tik perfekti sajūt. Arī tad, kad bija jātulko no angļu valodas latviešu valodā Ojāra Kalniņa dzejas teksts Imanta dziesmām, ko atskaņoja “Autobuss debesīs”, to tikai un vienīgi Viks spēja izdarīt.
Imants: – Mēs viens otru ne tikai ar vārdiem saprotam, mēs saprotamies arī caur asinsbalsi, tāpēc mums kopā strādāt ir neiedomājami viegli. Man nav Vikam jāpaskaidro, ko es gribu un ko man vajadzētu. Viņš to zina bez vārdiem. Tas pats ir ar Rēziju. Ja Rēzija dzied manu dziesmu, man nekas viņai nav jāpaskaidro, jo viņa jau zina, kāda vēsts tur ielikta. Tāpat Marts Kristiāns – nekādu problēmu mums nav, jo šī saprašana un zināšana jau pastāv kā tāda. Jebkurā brīdī mēs esam gatavi kā komanda startam, iepriekš neko nenorunājot. Mēs saprotamies jau šūnu līmenī.
– Kas jums abiem jūsu daiļradē ir sagādājis gandarījumu? Kas nācis grūti, bet labi?
Imants: – Vai puķe grūti zied?
– Atkarībā no šķirnes…
Agra: – Runājot par Imantu, nevar teikt, kas grūti nāk, tas labi nāk. Viņam viss nāk samērā viegli, un viņam viss ir ģeniāls.
Viktors: – Nevajag darīt tad, kad tavas izjūtas liek manīt, ka nav īstais brīdis. Tā uzskatīja arī angļu rakstnieks Oldess Hakslijs. Vēl svarīgāk par zināšanu, kad rakstīt, ir zināt, kad to nedrīkst darīt. Jebkurā brīvā brīdi, kad nav klāt šīs smalkās enerģijas, var paņemt cirvi un paskaldīt malku.
