Par demogrāfiju, islamticību un attiecībām ar Krieviju. Pilnā saruna ar Imantu Kalniņu un Viku 33
– Vai Viks joprojām ir greizsirdīgs uz savu jaunāko brāli? Imants savā laikā ir stāstījis dzejniekam Mārim Čaklajam, ka viņam esot aizdomas, ka “lielais brālis uz mani vienmēr bijis mazliet greizsirdīgs. Kāpēc viņš tā akcentē manu draudzību ar zaļo pūķi un manas attiecības ar meitenēm? (..) Es domāju, ka cilvēks tā neapzināti mēģina ar mani kaut kā savā veidā konkurēt. Tā pa savam. Tas jau nemaz nav slikti.”
Viktors: – Esmu lasījis Māra Čaklā grāmatu “ImKa” un atceros to vietu. Bet nē, nē, tā greizsirdība nekad pat nav sākusies. Tā ir bijusi kļūdaina interpretācija, jo, cik es sevi atceros, vienmēr esmu lepojies, ka man ir brālis. Tieši tāds, kāds viņš ir.
Imants: – Mūsu mājā un sētā Zvaigžņu ielā Grīziņkalnā bija maz bērnu. Pamatā mēs ar Viku bijām komanda. Mēs strādājām kā tandēms. Mēs abi izdevām savus žurnālus, iestudējām leļļu teātra izrādes, taisījām gleznu izstādes… Mākslinieks lielākoties bija Viks, jo man zīmēšana nepadodas – skolotāja vienmēr man lika trijnieku.
– Vai bija tā, ka Imants, būdams jaunāks, bija saviem vecākiem tas mīļākais dēliņš?
Viktors: – Diskriminācijas nebija.
– Imants taču bija teicamnieks gan skolā, gan Latvijas Valsts konservatorijā. Vai Vikam neskauda?
Imants: – Viks arī bija teicamnieks.
Viktors: – Man ir trīs uzslavas raksti ar zeltītiem burtiem un Ļeņina un Staļina bildēm.
Imants: – Viks man bija labs piemērs, es viņam sekoju. Arī man ir uzslavas raksts ar abiem valstsvīriem. Tā teicamnieku būšana ir tāda, ka mums diezgan viegli padevās mācības.
– Jūs abi esat kara bērni. Vai jums ir palikušas atmiņā kādas ainas no kara un pēckara laika, piemēram, 1949. gada? Vai ir kaut kas tāds, kas jums liek aizdomāties par to visai nežēlīgo laiku un izdarīt secinājumus?
Imants: – Mēs bijām ļoti līksmi, dzīvespriecīgi bērni. Protams, pieaugušie runāja, ka cilvēkus ved projām uz ziemeļiem. Bet mēs abi saredzējām iespēju beidzot ieraudzīt ziemeļblāzmu. Mums šķita, ka tas būs kaut kas fantastisks, kad mēs to redzēsim. Tāda bija mūsu pasaules izjūta tajā ļaunajā gadā.
Viktors: – Represiju fakts manī neieperinājās. Tas ir apmēram tāpat kā tad, kad kara laikā bija kārtējais uzlidojums Rīgai. Tēvs ar kaimiņu bija izrakuši dārza tālajā nostūrī zemē patvertni. Kad sāka gaudot tās sirēnas, mūs ieveda pazemē. Tēvs stāstīja, ka viena granāta trāpījusi malkas šķūnītī un izcēlies ugunsgrēks.
Tagad mēs stādāmies priekšā, kāda apokalipse toreiz varēja būt. Man šķiet, ka bērna psihe ir tā iestādīta, lai neuztvertu briesmas kā milzīgu nelaimi.
