Saprāta katehisms. Paolo Džordāno “Sērgas laikā” 0
Šķiet, ka vēl nekad nav bijis tik nepateicīgs laiks pandēmijas notikumu un principu fiksēšanai grāmatā kā tagad. Viss mainās, ne tikai skaitļi un mūsu zināšanas par sērgu. Tas, kas bijis vakar, pavisam noteikti var nebūt aktuāli parīt, kaut vai tikai dažu vīrusa mutāciju dēļ.
Un otrādi – kad un par ko gan vēl rakstīt? Mērķi un rakstīšanas principi ir diezgan banāli, jo tie visi balstās tikai tajā, ka vīruss ir ļoti lipīgs un viltīgs, ka tas var nozīmēt nāvi noteiktam procentam. Uz šīs banālās nots nākas pārfrāzēt pat Teodoru Adorno – rakstīt pamācības pēc pandēmijas varētu būt barbarisms. Pat ja tā ir nepieciešamā pašterapija.
Itāļu rakstnieka un fiziķa Paolo Džordāno eseja, ko ļoti gribētos teju ķecerīgi nosaukt par “saprāta katehismu”, ir eksakti noskaņota, bet literāri apdāvināta aculiecinieka pārdomas par acīmredzamo, par to, ko mums vēsta valsts un pie kā pašlaik piesauc gandrīz vai katrs gludeklis: paliec mājās, neej bez vajadzības ārā, esi atbildīgs.
It kā grāmatizdevējs “Jānis Roze” nolēmis savā ekstravagantā veidā vērsties ne tikai pie tiem, kas lieto internetu un citus elektroniskos medijus, bet tīši, principiāli sniedzas pēc cilvēkiem ar mediju, kas ir gan aktuāls laika pavadīšanas līdzeklis, gan kārtējais ekonomiskās un pandēmiskās krīzes ķīlnieks – ar drukātu grāmatu.
Kad eseja tika izdota, es padomāju, ka pieskaršanās vīrusa tēmai ir riskanta un tomēr ģeniāla, Daces Meieres pienesums, bez šaubām, ir vērtīgs ātra un kvalitatīva tulkojuma veidā.
Grāmatizdevēju jomā vispār ir interesanti vērot reakcijas pret vīrusu un tā radīto krīzi:
kāds turpina izdot izklaides un smagāku, vēsturisku tēmu grāmatas, kāds pat uzdrošinās laist klajā dzejas grāmatas, ir arī tādi, kas publiski raud par saviem aizvērtajiem veikaliem, jo acīmredzot nesaprot, ka vīruss var burtiskā veidā uz grāmatas un ienesīgajām kancelejas precēm kādu laiku palikt un slims vai miris pircējs nav gluži izdevīgs klients. Turklāt nedz grāmatas, nedz kancelejas preces nav pirmās nepieciešamības priekšmeti – tagad daudz svarīgāks ir saturs.
“Sērgas laikā” ir aktuāla publicistika, kas nav gluži izklaides literatūra, jo nemaz nepretendē tāda būt. Te mēs neatradīsim pandēmijas dienasgrāmatas tipa ierakstus par autora personīgo dzīvi, sadzīvi un izskaistinātu karantīnas režīmu, kurā viņš cenšas izskatīties labi. Maksimums – autora pamācošās bērnības atmiņas.
Eseja gan ir gādīgi sadalīta atsevišķos posmos, drīzāk pieturpunktos,
lai autors varētu, tādā ātrumā fiksējot savā prātā notiekošo, neapjukt visā, kas jāpasaka. Un jāpasaka dikti daudz. Laikam interesantākais, ko nevarēs gluži atrast ziņu portālos, ir Džordāno piedāvātais matemātiķa skatījums – viņš attēlo vīrusa izplatības modeli un saprātīgi liecina, ka cilvēks ir elements, kas aizskar citus elementus, ja to pagrūž.
Citiem vārdiem – pagrūsts cilvēks it kā lodīte ir tāds cilvēks, kas kaut kur dodas, kas ir kustībā un tādējādi pilnīgi automātiski skar citus. Viss. Tā ir aksioma, ja autors man ļaus lietot šo terminu.
Lasot šo eseju, nemaz nerodas jautājumi, jo viss ir izskaidrots elementāri,
pat tas, ka sērgas, cilvēka darbības dēļ izspiestas no saviem ierastajiem avotiem dabā, meklē citu ceļu un atrod to pie mums. Gan zinātne, gan pat sava veida zinātniskais okultisms, kas varētu patikt daudziem.
Un tomēr es saprotu, ka grāmatas mērķauditorija ir citur. Jau otro mēnesi cenšoties nesatikt vecākus, izmantojot veikalu reizi nedēļā un mazgājot vai dezinficējot rokas pēc katras saskarsmes ar potenciāli inficētiem priekšmetiem (drošības pēc pieņemu, ka inficēti ir VISI ārtelpu priekšmeti un visi cilvēki), man ir radušās jaunas vēlmes: kaut man būtu vēl pāris rokas, kaut es būtu aizbraukusi vēl kādā atvaļinājumā februārī, kaut mani vecāki mani klausītu un lasītu tādas esejas kā “Sērgas laikā”…
Vēl nesen centāmies dzīvot pēc Selindžera, Keruaka un Bukovska, nu ir jāpārlasa Alberta Bela “Būris”, kurā cilvēks ir ieslodzīts mietpilsonisku ieradumu sprostā, vai, piemēram, Dostojevska “Noziegumu un sodu”.
Taps esejas ne tikai par brīvību, bet arī par nepakļaušanos, izlekšanu, ignoranci.
Lasot šo katehismu, varam apzināties, kā un kad mēs esam bijuši grēcīgi, pārkāpuši karantīnu, bijuši pagrūsti – vēlmju, vajadzību un ieradumu iekustināti.
Kamēr Paolo Džordāno piesauc Āfrikas piemēru, par kura iespējamo traģisko iznākumu visa pasaule šobrīd ir ļoti atbildīga, lasītājs Latvijā varētu sākt domāt par savu neseno ciemošanos pie vecākiem, par vakardienas iziešanu no mājas pēc krējuma vai ģimenes izbraukumu dabā un noslēgtajām dabas takām, kas tik un tā tika izmantotas.
Par iepirkumu groziņiem, kurus dezinficē Lielupes “Rimi”, bet ne citos, un par to, vai tas tomēr neapgāž pieņēmumu, ka visi esam vienlīdzīgi vīrusa priekšā. Par sadārdzinātajiem dezinfekcijas līdzekļiem aptiekās.
Apmetot loku no skata uz sevi un savu atbildību, no aptiekām un iestādēm, no kaimiņa-kovidiota un riska grupām uz šaurajiem pastaigu ceļiem, iegrimšana meditatīvajā Paolo Džordāno esejā, no kuras viss jau ir skaidrs, piedāvā arī iedzīvošanos lakoniskā un precīzā valodā. Te nav nekā lieka, tāpēc lasīt mazo Džordāno grāmatiņu var no jebkuras vietas un vēlreiz, īpaši noderīgi ir atgriezties pie upurēšanās un pacietības fāzes, kas tagad jāizdzīvo. Upurēšanās un pacietība.
