Saprast savu “pa īstam” prasa drosmi. Recenzija par Ignes Zarambaites grāmatu “Melndzelmji” 2
Austra Gaigala, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Melndzelmji” ir lietuviešu rakstnieces Ignes Zarambaites pirmā grāmata pusaudžu auditorijai (pims tam autore guvusi ievērību ar vairākām grāmatām bērniem) un jau uzreiz atzīta par labāko darbu pusaudžiem Gada grāmatas balsojumā Lietuvā (2020). Pērn garstāsts izdots latviski Daces Meieres tulkojumā, un tā autore kļuvusi par Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureāti.
Jāatgādina, ka Jāņa Baltvilka vārdā nosauktā valsts nozīmes balva bērnu un jauniešu literatūrā un grāmatu mākslā šogad tiks pasniegta jau deviņpadsmito reizi un uzvarētāju paziņošana un balvas pasniegšanas ceremonija notiks 24. jūlijā, dzejnieka Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā.
Jo vairāk lasījumu grāmatai iespējams, jo tā urdošāka un garšīgāka, prātā ilgspēlējošāka. Un Ignes Zarambaites garstāsts “Melndzelmji” ir viens no tādiem. Tās nosaukums Daces Meieres tulkojumā vien ir ko vērts! Šādos gadījumos nepieciešamība rakstīt recenziju rada īpaši lielu piesardzību, jo recenzentam ir liels risks ienest lasītāja apziņā savu pasauli, savu redzējumu, tā, iespējams, nolaupot daļu atklājuma prieka un negribēti ietekmējot katra unikālo, individuālo lasījumu, kāds tam, iespējams, būtu pavēries, ja vien…
“Man nepatīk, ka ziņa beidzas ar daudzpunkti. Vienkārši nepabeigta doma vai pārmetums?” (73. lpp.), secina Ana, kārtējo reizi atkal un atkal gribēdama skaidrību. It visā. Lai nu kas, bet skaidrība tik drīz neiestāsies nevienā jautājumā. Tas ir normāls un epizodiski pārejošs process.
“Ja…” šis īsais vārds, tik vienkāršs savā lakonismā, vienlaikus tik ietilpīgs, jo tieši aiz tā slēpjas visas šaubas, nedrošība, atrunas, neziņa, iedomas, pieļāvumi. Viss, kas dienu un nakti veido murdoņu un kņadu cilvēka prātā, kultivē šķēršļus uz paša vēlmēm un to realizāciju, apjukumu un nespēju izvēlēties vai pieņemt lēmumu. “Ja kāds kādam šonakt mēģinātu pieskarties, tad tā būtu es.” (72. lpp.)
Neatkarīgi no tā, kādam lasījumam dota priekšroka, ir prieks par garstāsta pusaudziskumu. Brīvu, dzīvu un nesamākslotu. Par to, kā autore fiksējusi tās plūsmas, gan gaiši dzirkstošās (taisnība – tādu nav daudz), gan tumši piestrāvotās, kā no melnākajām pazemes dzīlēm nākušās, kas caurvij 16 gadus vecās varones ikdienas un prāta dzīvi. Emocijas un fizisko ķermeni. Bez pozām un citām dažbrīd stereotipiskām attieksmēm, kas šad un tad mēdz piemeklēt par pusaudzību rakstošo autoru citādi itin saistošās lappuses. Paaudžu antagonisms neskaitās. Bez tā neiztikt.
Viena no galvenajām garstāsta pievilcībām ir tajā tēlotā pusaudzisma, pārtapšanas, pieaugšanas procesa veselīgums. Jā, jā, arī tad, ja sižets ir zināms un gribas sašutumā purināt galvu, sak, kā Tāādus notikumus var nosaukt par veselīgiem. Mums, pieaugušajiem, īpaši, ja esam vecāki, tik ļoti gribētos, lai mūsu mazie zaķīši būtu balti un pūkaini no dzimšanas brīža līdz pat… Nu, visu laiku! Mums tik ļoti gribētos, lai viņu pieaugšana ir maiga un rožaina kā aveņu debesmanna ar putukrējuma mākonīti, kur lielākais izaicinājums ir savlaikus no ķirša neizņemts kauliņš. Tomēr pusaudzība, pat ja ārēji mierīga, ir tik dažādu pretrunu un pārvērtējumu pilna, ka nekāds putukrējums nesanāks vis: “Esmu mainījusies. Tik ļoti, ka brīžiem pat neapjēdzu, kas esmu.” (9. lpp.) Un tas ir tikai normāli. Arī tad, ja pārmaiņu procesā, kas pats par sevi nav viegls, cilvēks ir bijis spiests mijiedarboties ar nepatīkamiem ārējiem spēkiem un notikumiem. Arī piedzimt bērnam esot dikti sāpīgi; par laimi, mēs (vismaz lielākā cilvēces daļa) to neatceramies.
Anas pārmaiņu un pieaugšanas procesu autore tēlo vairākos līmeņos. Te ir gan emocionālās šūpoles, gan prāta radītās konstrukcijas, gan zemapziņas dzīles, gan arī fiziskais ķermenis, kas darbojas gan no brīvas gribas, gan arī varones apzinātā kontrolē. Spēja kontrolēt savu ķermeni cieši korelē ar prāta savaldīšanu: “Pulsē deniņi, no spiediena smeldz acu dobuļi. Mute pieriet siekalām. Rokas airē gaisu. Kājas kā uzvilktas lingo garus soļus, nesdamas uz priekšu. [..] Tik grūti, ka liekas, tiešām nomiršu. Viens mirklis, un viss. Padošos, nomiršu. Iekšā kaut kas vilinoši čukst – liecies mierā, padodies, samierinies un ļaujies, tu taču neesi cīnītāja, nekad tāda neesi bijusi. Bet šos čukstus pārkliedz jauns spēks, jauna straume. [..] Vēl daži vēzieni, un es šķērsoju ar krītu ievilkto finiša līniju. Kampju gaisu kā krastā izsviesta zivs, taču smejos, galvu atgāzusi.” (7.–8. lpp.)
Darīt pa īstam, dzīvot pa īstam, saprast savu “pa īstam” prasa drosmi. Paradoksāli, protams. It kā tas nebūtu dabiskākais eksistences veids. Reizēm šajā procesā kaut kam gadās saplīst. “.. izvelku audeklu un krāsas. Jau kuro dienu tas baltais taisnstūris mani kaitina, provicē. .. nikni šļācu krāsas pa taisno uz audekla – dziļi zilo, nolādēti melno, bezvainīgi zaļo, nelaimīgi sarkano. Triepju ar pirkstiem, plakšķinu ar saujām, šļācu vēl – sparīgi, vaidēdama. Tad paķeru nazi un sagriežu visu driskās.” (100. lpp.)
Vai tās ir oranžas lauskas tekstā un grāmatas iekšvākos? Realitātes dažādie atspīdumi.
Un ja nu nelaimes gadījums nemaz nenotika?
