3
Jums ir arī diezgan laba balss, šķiet, ka bass.
Tikai nav daudz nācies izpildīt manam diapazonam atbilstošas dziesmas (pasmaida). Jaunībā esmu izdziedājies visos koros un, studējot Kultūras akadēmijā, papildinājies pie Anitas Garančas. Taču mēs esam dramatiskā teātra aktieri, un muzikālais žanrs ir pavisam kas cits. Būtu drausmīgi, ja visu mūžu pavadītu uz skatuves un tev jautātu – ko esi nospēlējis, bet izrādīsies, ka tikai mēģinājis dziedāt… Nabadzības un izmisuma dēļ teātrī ieviesušies dažādi koncerti. Kas tas par žanru? Aktieri ne īsti spēlē, ne dzied… Cita lieta, ja dzied aktieris, kuram faktiski gandrīz nav balss, bet viņš spēj izvilināt dziesmas jēgu.
Kā Andris Bērziņš “Svētvakarā” ar Ziedoņa vārdiem…
Jā, saprast dziesmas jēgu un, kaut tikai kaucot, atklāt tās dvēseli tā, ka cilvēki zālē sabrūk. Bet neviens aktieris nav dziedātājs. Tā ir pavisam cita profesija. Tāpēc nedomāju, ka aktieriem būtu jātiecas pēc pilnības skaistā dziedāšanā, pasarg dievs! Otra lieta, ka arī dziedātājiem nevajag mēģināt spēlēt teātri. Arī no tā nekas labs nesanāks. Ir tāds žanrs kā Brodvejas teātris, bet šeit to nevienam nemāca. Man pazīstamas skolotājas meita mācās Endrū Loida Vēbera mūzikla skolā. Tur māca dziedāt, dejot un tikai nedaudz skolo aktiermeistarībā. Bet, ja dramatiskā teātra aktieriem mēģina likt izpausties Brodveja teātra līmenī, lai kā mēs censtos, vienalga sanāks kāda ķap-ļap parodija par mēģinājumu ielēkt ārkārtīgi sarežģītajā mūzikla žanrā. To nevajag darīt. Bet, protams, izrāde ar dziesmām ir kaut kas pavisam cits.
“Klūgu mūks”
Iestudējums Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē.
Romāna autore: Inga Ābele, dramatizējuma autore un režisore Indra Roga, scenogrāfs Gints Sippo, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, lomās: Gundars Grasbergs, Kārlis Reijers, Agnese Cīrule, Maija Doveika, Sanita Pušpure un citi.
Izrādes: 14. (pirmizrāde), 15., 21., 22., 23., 29. septembrī
