3
Kā tad veicās ar latgaļu mēli?
Kaut mans vectēvs no Sēlijas un mammas saknes Kurzemē, gan jau kaut kā tikšu galā (pasmaida). Ja ne citādi, palūgšu padomu sievai. (Nacionālā teātra aktrise Inga Misāne-Grasberga. – V.K.) Viņa man latgaliete. Vasarās pie Ingas vecākiem, īstiem latgaļiem viesodamies, esmu iepazinis to pusi. Kad vēl abi ar Ingu mācījāmies Kultūras akadēmijā un pirmo reizi braucu pie iecerētās ciemos, bija visai traki. Skaista, saulaina pēcpusdiena, četras stundas braucu Kārsavas autobusā, pārbijies līdz ārprātam – kā nu būs. Bet satiku ļoti atvērtus, vienkāršus un sirsnīgus cilvēkus. Vienā no pirmajiem manas ciemošanās vakariem pie Misāniem uz pirti kopā ar meitu bija atnākusi arī kaimiņiene, neatminu, skolotāja vai bibliotekāre… Visi mājinieki sēž istabā, vārds pa vārdam, mani iepazīstina, te, lūk, Ingas draugs, atbraucis no Rīgas, pāris teikumu, un… pēkšņi dabūju pa mizu, faktiski ne par ko. A kāpēc jūs, rīdzinieki, iedomājaties, ka esat pārāki par visiem, ko? Kāpēc jums liekas, ka tikai jūs ejat uz teātri un vispār kaut ko dzīvē saprotat? Nekā nebij’! Un viešņa, vēršoties nepārprotami tieši pie manis, tā sāka aizstāvēt Latgali un tās cilvēkus… Kaut es pat ne ar vienu vārdu tam nebiju devis nekādu ieganstu. Vienīgais iemesls laikam bija tas, ka, lūk, kaut kāds čivlis te ieradies. Tāds lepnums, paštaisnums ir latgaļos. Bet tās jau labas īpašības. Tagad vēl vairāk saprotu, par ko iestājās Francis Trasuns. Vidzeme un Kurzeme bija krietni priekšā Latgalei izglītībā, domāšanā, kultūrā, valstiskumā, savas vietas apziņā. Tas, ka Latgale tik ilgi bija Vitebskas guberņā…
…to atpalicināja par paaudzi.
Un sekas jūtamas joprojām. Bet vai domājat, ka pirms simt gadiem visi latgaļi uzreiz par apvienošanās ideju bija lielā sajūsmā: – o, mums būs viena valsts ar Vidzemi un Kurzemi! Nekā tamlīdzīga. Daudzi latgaļi apvienošanās centienos bija kūtri – un Trasuns viņiem to pārmeta. Taču arī no otras puses dvesa vēsums, kas tie čangaļi tādi, Krievijas guberņa… Tā robeža, tik tikko jaušama, jūtama joprojām. Latgale kaut kādā ziņā ir sava “valsts” vēl aizvien.
Jā, pirms simt gadiem notikušais Latgales kongress tagad visiem zināms kā aizsākums vienotai Latvijas valstij, kaut arī ne visi Latgales deputāti toreiz simtprocentīgi iestājās “par”. Taču kongresa simtgadē arī man bija atklājums, ka otra alternatīva bijusi neatkarīga Latgale, pastāvīga valsts.
Nezinu, vai arī tam vīram ir kāds konkrēts prototips, bet mūsu izrādē darbojas tāds Francis Ķemme, kurš ļoti aizstāvēja Latgales autonomiju. Paradoksāli, taču pierobeža Latgalē ir tik tālu no Rīgā notiekošā, bet Krievija tik tuvu. Ja to ideju par autonomiju uzspodrina… Ne viens vien uzķeras – savienības laikā kolhozu struktūrās bija superīga dzīve, bet tagad Rīgai par Latgalē notiekošo nospļauties. Kur ir tā reģionālā attīstības politika? Strādāt spējīgie aizbraukuši uz ārzemēm, palikuši veči. Tauta to redz un jūt… Bet cilvēkam taču jābūt priecīgam par to, kā viņš dzīvo. Apmierinātam, spējīgam sakārtot savu dzīvi tā, lai justos labi. Tā bija vēl viena Franča Trasuna Dieva pamatideja.
Ir vēl viena ideja, uz kuru meklēt atbildi liek Franča Trasuna dzīve. Vai ir vērts jebkuras idejas dēļ, lai cik liela tā arī būtu, atteikties no visa personiskā?
Nē, nav vērts. Par to jau runā arī saistībā ar teātri. Tagad dzird – aktieriem dzimst bērni, viņi dzīvo cilvēcisku dzīvi, bet – agrāk! – tad gan kalpoja mākslai! Vienas vienīgas lomas, aktieri sevi atdeva skatuvei… Un rezultātā – bijis tikai teātris, pārējais – sabeigta dzīve (rūgti iesmejas). Kas ir tas dievišķais uzdevums, kāpēc mēs vispār te, uz zemes, esam? Arī tā ir viena no “Klūgu mūka” izvirzītajām domām, kas Ingai Ābelei izdevusies ļoti spēcīgi. Franča Sebalda pēdējie vārdi ir – kaut uz mirkli varētu vēl redzēt to vienu cilvēku, manējo, savējo… Nevis baznīcas smailes un Latvijas nākotnes vīzija, bet Zuzes meitas Terēzes mierīgā, bālā seja, redzēt to, vēl mirklīti ar viņu būt kopā – tāda ir Franča pirmsnāves pēdējā vēlme.
Cik piesātināta solās būt šī sezona kopumā?
Jaunas lomas pie Viestura Kairiša “Salomē”, kā arī Pētera Pētersona un Raimonda Paula muzikālajā izrādē “Man 30 gadu”. Pēdējā laikā ne vienreiz vien tiku teicis – ja vēlreiz būs jāvelkas uz skatuves ar kontrabasu, mainīšu profesiju… (pasmaida) Pa abām Latgolām vien turpat divsimt reižu, tad vēl “Jūdasa skūpstā”, “Mirušajās dvēselēs”… Bet, atšķirībā no gandrīz katras otrās izrādes, kur man to nācies darīt, uzvedums “Man 30 gadu” būs pirmais gadījums, kad mana kontrabasa spēle būs pa īstam pamatota, jo dramaturģijā ierakstīts, ka mans varonis ir komponists, kontrabasists, kas bāros vakarā spēlē džezu. Super! Līdz šim bija apmēram tā. Atbrauc, piemēram, režisors Kirils Serebreņņikovs no Maskavas iestudēt “Mirušās dvēseles”. Tā, aktieri, viņš saka, kādus instrumentus jūs protat? Atzīstos, ka esmu Mūzikas koledžas absolvents, kam nelikās gana vilinoši būt kontrabasistam Operas bedrē vai ierindas mūziķim simfoniskajā orķestrī… Starp citu, komponists “Mirušajām dvēselēm” bija sarakstījis diezgan sarežģītu partitūru.
