– Kā jūsu gleznas aizgājušas pasaulē? 2
– Vistālākā laikam nokļuvusi Dienvidamerikā. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēks ierauga manu gleznu un saka – viņš tādu meklējis jau piecus gadus. Atklāju gleznas emocionālo stāstu, kā tā radusies, un, izrādās, cilvēks juties tieši tāpat. Mākslai piemīt netverama enerģija. Tā pierāda, cik ļoti cits citam esam vajadzīgi un cik nepieciešama ir pati māksla. Nepārprotiet, neceļu sevi augstāk par kaut ko, bet ir interesanti, kā reizēm nevaru pat saprast, kur gleznai radusies ideja, taču, izrādās, kādam tā raisījusi līdzīgas emocijas kā man pašai. Arī ar izstādes kuratori Sandru Jonāni iepazinos caur savām gleznām. Kad viņa nopirka vienu no tām, atklājās, ka esam uz līdzīgas emocionālas un cilvēciskas nots. Tas ir ļoti skaisti, ka manas gleznas man palīdz satikt un iepazīt cilvēku.
– Dzirdēts, ka Krišjāņa Barona ielu, kurā dzīvojat, nākotnē saukšot tikai par “Baronielu”.
– Žēl. Tas, protams, nav viens un tas pats. Jo ar Krišjāni Baronu, Dainu tēvu, mums saistās vesela liela un skaista pasaule. Taču ir ļoti daudz aplamu lietu, kas notiek ne tikai Latvijā. Un mums diemžēl ir ļoti maz teikšanas par to. Varbūt tāpēc man nepatīk negatīvā atspoguļojums, kaut kādas skarbas problēmas iztirzājums, īpaši, ja nespējam to nekādi ietekmēt. Es labprātāk negatīvajam lieku pretī labo, gaišo.
– Skatos, blakus “Sapņu upei” vēl nepabeigta glezna, kuras centrā pāvs – simboliskais paradīzes vārtu sargs…
– Jā, domāju, dzīvē labajam jābūt pārsvarā. Varbūt tāpēc tam blakus arī baltais balodis. Ja nemaldos, Pikaso arī gleznoja miera baložus Otrā pasaules kara laikā. Es, protams, nejutos patīkami, kad Parīzē nupat notika traģēdija. Šie iespaidi varbūt gluži nejauši ienāk arī manā glezniecībā – reizēm apzinātāk, reizēm ne tik. Bet kopumā ar Latviju viss ir kārtībā. Mums ir skaista daba, labs klimats, tīrs gaiss, maz cilvēku, esam ļoti privileģēti, ka mums katram tik daudz dzīves telpas. Es to ļoti novērtēju. Mums ir četri gadalaiki, bet pasaulē ir cilvēki, kuri nekad mūžā nav redzējuši sniegu. Viņiem kaut reizi dzīvē ieraudzīt baltās kupenas ir mūža sapnis, kuru mēs varam piepildīt katru ziemu.
– Kurš mirklis gleznošanas procesā sagādā visvairāk gandarījuma – kad dzimst ideja, paņemat rokā otu vai pēdējais triepiens?
– … Arī mirklis, uzlūkojot mana vīra Kārļa tikko uzvilktos baltos audeklus. Šis darbiņš nav viegls, prasa daudz spēka. Bet man nav stipru roku. Kad audekls uzvilkts, vispirms top zīmējums. Man patīk mirklis, kad tas gandrīz gatavs, šķiet, nu jau viss izdarīts. Galvenais jau ir ideja. Tālāk, kā allaž teicis mans vectēvs (Ilzes Avotiņas tēvs, gleznotājs Harijs Kārkliņš. – V. K.), tikai gleznošanas vaina.
