– Vai krāsu prieks arī no mammas? 2
– Droši vien. Varbūt pat iedzimts. Neviens no sevis nevar aizbēgt, tāpat kā no tā, no kurienes nāk. Bērnībā gan zīmēju tikai ar melnu tušu. Krāsas radās rozīšos (Rozentāla mākslas skolā), tur iemācījos strādāt ar eļļas krāsām. Māsa arī glezno koši. Domāju, nevajag pretoties tam, kas nāk no tevis brīvi, atraisīti, dabiski.
– Jūsu vecākā māsa Katrīna apprecējusies un aizbraukusi ar ģimeni uz Angliju, kur arī turpina gleznot. Kur vide labvēlīgāka radošumam – Latvijā vai Anglijā?
– Visur jācīnās arī par dzīves praktisko pusi. Nekur mūsdienu pasaulē nevari atļauties nodoties tikai radošajam darbam. Jābūt radošam ar prātu. Labvēlīgāka vide ir tur, kur tu intensīvi strādā un neslinko.
– Mākslinieki bieži sūdzas, ka īsti nav kur izrādīt gleznas, jo pietrūkst telpu. Kādas ir jūsu attiecības ar galerijām – klauvējat pie to durvīm vai biežāk tiekat ieaicināta?
– Ir visādi. Man galeriju durvis pavērās pēc tam, kad mans skolotājs, gleznotājs Kaspars Zariņš 2005. gadā man, divdesmit vienu gadu vecai meitenei, piedāvāja veidot izstādi Vecrīgā, kur viņam bija veikals “Pedants” ar galeriju telpu. Biju jauna, nedroša, bet mani pārliecināja par manu darbu pievilcību. Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs un profesors Kaspars Zariņš ir mani skolotāji un iedrošinātāji. Kaspars Zariņš nekad neko nekritizēja. Kā man stāstījusi mamma, līdzīgi rīkojies arī viņa tēvs, Indulis Zariņš. Allaž teicis, ka viss ir labi, un tikai pēc tam it kā starp citu ieminējies, ka kaut ko vajadzētu veidot mazliet citādi. Tagad esmu pārliecinājusies, ja neko nedarīsi pati, nekas arī nenotiks. Nekādas citas receptes nav. Nav tā, ka pabeidz akadēmiju un priekšā saraksts ar galerijām, kas tevi gaida atplestām rokām. Tikai aktīvs darbs saved kopā ar cilvēkiem. Tāda ir mūsdienu pasaule.
– Kur smeļaties iedvesmu?
– O, iedvesma! Ja to var gaidīt – tā ir liela greznība. To saku bez koķetērijas. Jo laika taču ļoti maz un termiņus sev nosaku pati. Pie audekla labi jūtos kā te, Rīgā, savā darbnīcā Krišjāņa Barona ielā, tā laukos pie Gaiziņkalna, Vecpiebalgā, tēva dzimtajās mājās “Liezerēs”, kuras tagad iekopjam. Tur ir viss. Garā zaļā zāle agrā pavasarī, smaržojošās meža zemenes izcirtumā, rudens ar oranžām krītošām lapām. Mani iedvesmo arī tas, kā esmu mainījusies. Pirms desmit gadiem nevarēju gleznot kā šodien – ar daudz brīvāku roku. Tagad, piemēram, pāvs veidojas ar vienu vilcienu, agrāk ar divdesmit un vēl tad īsti nesanāca.
