– Kas iedvesmoja gleznai “Sapņu upe”? 2
– Tā gleznota īpaši šai izstādei pāris nedēļās septembrī, kad kopā ar visu radošo komandu bijām darba procesā. Jutām, ka stāstam trūkst noslēguma, un man bija beidzies četru mēnešu darbs pie Latvijas Universitātes sienu apgleznošanas. Jutos ļoti noilgojusies pēc lielformāta gleznas. Šo īpaši izstādei gleznoto darbu iespaidoja fakts, ka nomira suņuks, ļoti tuvs un mīļš, jo brauca kopā ar mani strādāt uz Parīzi un studēt Barselonā…
– Gleznā attēlota lidojoša zaļa varde ar tauriņa spārniem, balts gulbis starp mākoņiem…
– … Jo viss šajā dzīvē ir iespējams, itin viss. Gleznas jau nav par putniem, bet cilvēciskām attiecībām, dzīvi. Un, jā, arī varde var lidot.
– Sarkans putns ar ērgļa knābi...
– … Tas ir hibiskus. Dzīvo Dienvidāfrikā. Arī Latvijā ir visdažādākie putni un krāsas, tikai jūs tos neredzat, nesaskatāt. Tas nekas, ka dzīvoju ziemeļu zemē, mani iedvesmo visas pasaules daba. Mūsdienās taču viss ir ļoti tuvu. Dažas stundas lidojuma, un jau esi citā pasaules malā. Arī tas ir aizraujoši.
– Suņuka aiziešana un – gleznā tik košas krāsas?
– Kad kaut kas aiziet, kas skaists arī atnāk. Un patiesībā arī par to ir šī izstāde. Mūsu suņuks nomira cienījamā vecumā un laimīgs, jo mēs viņu ļoti mīlējām. Tāda ir dzīve. Nāve pienāk, no tās nevar izbēgt neviens. Daudz labāk to uzlūkot kā kaut kā iepriekšēja turpinājumu. Bet melna krāsa ne vienmēr nozīmē bēdas, tāpat kā košās – prieku. Tajās spēj atdzīvoties arī baigākie murgi. Bēdas un asaras var izraudāt arī caur tirkīzzilo. Tāda izstāde kā šī Latvijā laikam vēl nebūs bijusi, jo pati ideja aizgūta no van Goga izstādes Izraēlā, kur pabija Sandra Jonāne. Tur bija līdzīgs risinājums, tikai daudz vērienīgāks. Bet mums veidots pavisam citādi. Protams, izstādē būs skaidri redzams, cik ļoti mani ietekmējis Barselonas laiks, kas ļāva atbrīvoties krāsainībā. Man Latvijā kādreiz teica, ka dabā nav tik koši spilgtu krāsu kā manās gleznās, tur Spānijā pārliecinājos – ir gan… Un ne jau tikai šajā dienvidu zemē, drīzāk iztēlē, zemapziņā… Liels gandarījums gan par to, ka cilvēki man noticējuši, gan par to, ko radošā komanda izdarījusi, smeļoties manās gleznās. Prieks, ka viņu acis mirdz. Arī man šāda izstāde ir pavisam jauna pieredze.
– Cik liela nozīme tam, ka arī jūsu mamma Ilze Avotiņa ir gleznotāja?
– Vislielākā nozīme ir tam, ka vecāki ļāva vaļu zīmēt, redzot, cik ļoti man tas pie sirds, nemēģināja izveidot mani par to, kas neesmu. Man paveicies, ka arī mans tētis Jānis studiju laikā atbalstīja, viņam nācās izcept un pārdot ļoti daudz kūku, lai es varētu mācīties Mākslas akadēmijā. Jā, pie tā, ka gleznoju, “vainīga” ne tikai mamma, gana radošs ir arī mans tētis… Atceros, reiz bērnībā papildināju mammas bildi. Tas bija viņas pašportrets, kurā, kā man likās, pietrūkst dažu sejas pantu akcentu. Un, kamēr mamma bija izgājusi, nolēmu izpausties. Vēl tagad to abas atceramies ar smaidu. Nesen atnākusi ciemos, mamma uzmeta skatu manis uzgleznotajiem īrisiem dziļi violetos toņos un it kā starp citu noteica – padevušies ļoti dzīvi… Jutos iepriecināta. Tā vecākiem liela laime, ja bērns tevi turpina. Man arī tā patiktu. Taču galvenais, lai cilvēks būtu laimīgs tajā, ko dara.
