Arī varde var lidot. Saruna par Kristīnes Luīzes Avotiņas “Sapņu upi” 2
Šodien izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa” atklās unikālu multimediālu gleznotājas Kristīnes Luīzes Avotiņas izstādi “Sapņu upe” – mākslinieces spilgtāko darbu retrospekciju. Tās īpašā noskaņa tiks panākta, lietojot kustības, skaņas, gaismas, animācijas efektus un mūsdienu digitālo tehnoloģiju sniegtās iespējas. Izstādi veidojuši idejas autore Sandra Jonāne, režisors un videomākslinieks Roberts Rubīns, scenogrāfs Didzis Jaunzems un skaņu mākslinieks Uģis Vītiņš.
“Multimediāls ekspozīcijas risinājums nav nejaušs – inspirācija tam iegūta, apmeklējot starptautisko multimediju izstādi “VGA exhibition/Van Gogh Alive” Izraēlā. Jaunās tehnoloģijas ļauj paraudzīties uz klasisko glezniecību no cita skatpunkta, atklāt to caur jauno emocionālās un vizuālās uztveres prizmu. Šķita, ka daudziem būs aizraujoši līdzīgā veidā palūkoties uz mūsu mākslinieku darbiem. Gleznotājas Kristīnes Luīzes Avotiņas spilgtā tēlu pasaule – ziedi, upes, putnu spārni – aizvedīs īstā sapņu pasaulē,” saka idejas autore, kuratore Sandra Jonāne.
Ar mākslinieci Kristīni Luīzi Avotiņu tiekamies viņas mājās un darbnīcā K. Barona ielā, kur atrodas arī glezna ar nosaukumu tāpat kā izstādei “Sapņu upe”.
– Šī izstāde Rīgas mākslas telpā šķiet, būs gan īpatna, gan īpaša…
K. L. Avotiņa: – Jā, multimediāla, bez nevienas reālas gleznas pie sienas. No pēdējos desmit gados tapušajām izvēlējos apmēram piecdesmit gleznas, no kuru fotoattēliem režisors Roberts Rubīns izveidojis uz ekrāna video mākslas darbu, lai kompozicionāli tas veidotu stāstu par aizvadītajiem desmit manas radošās dzīves gadiem. Protams, izstādē nebūs izmantots viss manis radītais, tur būs izlase. Taču labāk mazāk nekā par daudz. Kā ar visu dzīvē.
– Varbūt paveriet kādu šā retrospektīvā stāsta lappusi?
– Esmu sapratusi, ko vēlos gleznot, pabeigta augstskola, pa divi lāgi strādāts Parīzē un studēts Barselonā. Izstāde būs kā stāsts par dažādiem dzīves notikumiem, kas risinājušies ne tikai manā, bet, domāju, ikviena cilvēka dzīvē vecumā no divdesmit līdz trīsdesmit gadiem. Gan pirmā mīlestība, gan īstā mīlestība, gan vilšanās, gan sava ceļa meklējumi. Esmu ļoti laimīga, ka izdevies atrast savu profesiju un aicinājumu, un jau divdesmit gados zināju, kas esmu un kurp eju. Un tas deva daudz spēka. Ļāva tikt pāri visdažādākajiem personīgiem emocionāliem mirkļiem.
