Nākamā rītā mums sarunāta tikšanās ar Alveru. Viņš mūs jau gaida Pangas stāvkrastā. 3
Un te nu man aizraujas elpa. Kādu brīdi vienkārši skatos uz jūru un nespēju izteikt ne vārda.
Pirms septiņiem gadiem Alvers ir nopircis te divdesmit hektārus zemes, sakopis, izvietojis stendus ar informāciju, uzlicis soliņus, ierīkojis atkritumu tvertnes un tualetes. Naudu par iebraukšanu neņem un arī teltis ļauj uzsliet, samaksu neprasot. Smej, ka ne jau viss esot naudā izmērāms. Viņš nopelnot ar citām lietām. Te darbojas kafejnīca un suvenīru tirgotava. Alvers rāda mums saules pulksteni, kas darināts pēc viņa skicēm, un esot precīzākais Baltijā. Kamēr es lasu meža zemenes, kas koši sārtojas abpus takai, viņš uzlasa un izmet miskastē vairākas skārdenes un pudeles. Esam nonākuši līdz vietai, kur iestiprināta virve, pa kuru var nolaisties līdz jūrai. Tiesa, atpakaļ uzrāpties spēj ne jau katrs, tādēļ tie, kas tikuši lejā, atpakaļceļu lielākoties veic pa šauro klints pakāji. Alvers stāsta, ka Pangas stāvkrasts stiepjas divarpus kilometru garumā, zemākajā vietā tā augstums ir trīspadsmit metru, bet augstākajā – nedaudz vairāk nekā divdesmit viens.
Un nu Alvers grib parādīt mums vēl vienu savu lolojumu – Anglas vējdzirnavas un muzeju. Vējdzirnavas ir Sāmsalas simbols. Anglas kalnā to ir veselas piecas. 2011. gadā viņš te nopircis zemi, divus hektārus, bet vējdzirnavas, kas ir valsts aizsargājams kultūras piemineklis, uz divdesmit pieciem gadiem paņēmis nomā un restaurējis. Vienas no tām ir atjaunotas un darbojas, pārējās – savestas tādā kārtībā, lai interesenti varētu tajās ieiet un izpētīt to uzbūvi. Turpat līdzās viņš ir uzcēlis staltu namu, kurā ierīkojis seno arodu muzeju. Muzeja trīs stāvos var aplūkot plašu visdažādāko amata rīku kolekciju – visu, kas bijis līdz elektrībai, proti, darbināms ar ūdeni, tvaiku vai muskuļu spēku un ir nepieciešams koka, metāla, akmens un māla apstrādei. Virpas, frēzes, visdažādāko veidu ēveles un zāģi, šujmašīnas, ogļu gludekļi, podnieka ripas – turklāt viss darbojas. Ja dienu iepriekš piesakās, meistara vadībā te var gan maizi izcept, gan grīdsegu noaust, gan sviesta nazīti no kadiķa sagataves izdrāzt. Pirmajā stāvā darbojas krodziņš, trešajā stāvā iekārtota bibliotēka, kā arī konferenču un semināru telpa. Savukārt pagalmā var aplūkot restaurētas droškas un kuļmašīnu. Turpat arī tāda kā lauku saimniecība, kur truši, tītari, pīles, kazas un aitas.
Skatos un nevaru vien nopriecāties par to, ko spēj paveikt viens īstens savas zemes patriots. Nav brīnums, ka muzeja atklāšanu ar savu klātieni pagodinājis arī Valsts prezidents Ilvess.
Nākamā dienā nolemjam doties, kurp acis rāda. Magoņu lauki mijas ar kadiķu audzēm. Neesam nobraukuši ne divdesmit minūtes, kad asfalts beidzas un tālāk aizvijas trīs zemesceļi. Kārlis uz labu laimi iegriežas vienā. Nobraukuši nepilnu kilometru, līgani ieripojam 19. gadsimtā – guļbaļķu mājas ar niedru jumtu, aka ar vindu, simtgadīgi ozoli. Tiesa, stāvvietā vairāki smalki auto, bet uz mājas sliekšņa sēž džinsa biksēs ģērbta sieviete, kam klēpī dators. Saimniece laipni atļauj mums atstāt auto un izstāsta, kā tikt līdz jūrai. Esot gan krietns gabals, bet mēs smejam, ka esam krietni staigātāji.
Gaiss smaržo pēc medus un sveķiem, viss san, zum, vidžina, treļļo un vītero, galva griežas no prieka un krāsu krāšņuma. Kadiķi mijas ar dažnedažādiem lapu kokiem. Kad tiekam līdz jūrai, jūtos, kā Tūves Jānsones “Vasaras grāmatā” ienirusi.
