Igaunijas ceļi ir dziesmas vērts temats. Te vienīgais ātruma ierobežojums ir cieņa pret ceļu policistiem. 3
Prāmis no Virtsu uz Sāmsalu, pareizāk sakot, uz Muhu kursē ik pa pusstundai, biļetes pērkam uz vietas, pārbrauciens beidzas, īsti pat nesācies, un mēs no kontinenta jau esam nonākuši arhipelāgā – Sāres apriņķa paradīzē, kas aptver ne tikai Sāmsalu, bet vēl aptuveni piecus simtus salu un saliņu.
Sākumā ir jāšķērso Muhu sala, ko ar mūsu galamērķi savieno mākslīgi uzbērts ceļš, kam abās pusēs viļņojas ūdeņi. Nez kā te izskatās vētras laikā? Kārlis, mans vīrs, zina stāstīt, ka šo trīsarpus kilometru garo dambi savulaik zemnieki ne nu gluži ar cepurēm sanesuši, bet saveduši ar ķerrām un vezumiem.
Kādu brīdi braukuši pa Sāmsalu, pēkšņi abi vienā balsī iesaucamies: cik skaisti! Abpus ceļam līdz pašam asfaltam zied magones, rudzupuķes, dadzīši un vēl desmitiem citu puķu, kuru vārdus ātrumā nepateikšu. Tā vien šķiet, ka šeit puķu ir vairāk un to krāsas ir košākas un izteiksmīgākas nekā Latvijas un arī citviet Igaunijas ceļmalās. Jau sen esmu ievērojusi, ka salām piemīt kāda īpaša burvība. Noslēgtas pasaules noslēpumaina pievilcība.
Saule jau sliecas uz rietu, tāpēc dodamies taisnā ceļā uz mūsu pirmo pieturas punktu – Kāli. Pagūstam ne tikai iekārtoties numuriņā, bet arī apskatīt lielo meteorīta krāteri. Teritorija ap to rūpīgi sakopta, vairākās vietās uzlikti lieli stendi ar informāciju trīs valodās. Uzzinām, ka šis ir Eiropā lielākais meteorīta krāteris. Tā diametrs ir simt desmit metri, dziļums – divdesmit divi metri. Krātera malā 12. gadsimtā ticis uzcelts pilskalns. Vēsturnieki domā, ka krātera ezeriņš kalpojis par svētvietu.
Nākamā rītā pēc brokastīm nolemjam iegriezties Meteorīta muzejā. Viesnīcas dežurante runā pa telefonu. Viņai līdzās stāv sportisks vīrietis labākajos gados. Uzzinājis, ka vēlamies apskatīt muzeju, viņš plati pasmaida un aicina nākt līdzi.
Pusstundas laikā uzzinām gan to, kā pirms cik tur tūkstošiem gadu Sāmsala izcēlusies no jūras, gan par pirmajām apmetnēm uz tās un, protams, arī par leģendāro meteorītu.
Un tad Alvers Sagurs, tā sauc mūsu gidu, kas patiesībā ir nevis gids, bet visa šā kompleksa īpašnieks, mudina mūs uzlikt rokas un kādu brīdi paturēt tās uz paprāva neregulāras formas metāla gabala, ko neskaitāmie pieskārieni vietām nopulējuši gluži spožu. Tā gan nav Kāli meteorīta atlūza, jo, brāžoties cauri atmosfēras slāņiem, Kāli meteorīts pa daļai iztvaikojis, pa daļai sadalījies sīkās šķembās, dažas no kurām ir eksponētas Vēstures muzejā Kuresārē. Tur lielākā šķemba sver pusi grama. Bet šo deviņdesmit sešus kilogramus smago meteorīta gabalu Alvers ir atvedis no Sihotealinas, un tas ir vienīgais šāda veida eksponāts Eiropā, kam apmeklētāji drīkst pieskarties. Īpaši tas esot ieteicams vīriešiem, viltīgi smaidot piebilst Alvers.
