Sapņu pasaulē iespējams viss. Ilze un Indra kopīgi uzraksta romānu 2
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Augustā “Vakara romāna” sērijā iznāks neparasts darbs – Ilzes Aizsilas un Indras Ēķes-Začestes kopīgi uzrakstītais romāns ”Dzīvot naktij”.
Magdalēna pēc ilgāka laika, ko veltījusi tikai ģimenei, atgriežas darbā vīratēva uzņēmumā “ViNombre”. Te viņa iegūst kolēģu uzticību un atjauno pašapziņu, savukārt mājās arvien vairāk sarežģījas attiecības ar vīru.
Un, kad vēl Magdalēnai izveidojas vispirms ezoteriska, bet vēlāk gluži reāla saikne ar pašapzinīgo pārdošanas menedžeri Hugo, viņai nākas izvēlēties starp ģimeni un kaislīgu mīlestību. Bet kā to izdarīt?
Ideja uzrakstīt romānu radās Ilzei. Iepazīstoties ar Indru, kuru arī interesēja rakstīšana, radusies doma, ka viņa, iespējams, var palīdzēt pārveidot pirmo uzrakstīto darbu, pielāgojot to sērijas prasībām.
“Indra izdarīja brīnumu: izjauca romānu kā puzli un salika it kā to pašu bildi, bet no mazāka daudzuma puzles gabaliņiem. Mīlestības romāna pirmā versija tapa pāris mēnešos, bet tālākais kopdarbs ilga vēl vairākus mēnešus,” atklāj Ilze.
Kā ienāca prātā doma uzrakstīt romānu, un kāpēc tieši šāds temats – nomoda un sapņu attiecības?
Ilze: Tā kā sapņu dzīve man ir ļoti spilgta, daudz interesējos par to, kas ar cilvēku notiek miegā un kāpēc redzam sapņus. Bērnībā negribēju gulēt pusdienlaiku, jo likās, ka lieki noguļu dzīvi.
Rakstīt romānu mēģināju jau sen, bet apstājos ceļa sākumā, zaudējusi ticību saviem spēkiem.
Kādu dienu saņēmu iedrošinošu īsziņu no draudzenes ar saiti uz romānu konkursu. Uzreiz atnāca daiļdarba nosaukums – “Dzīvot naktij”. Sāku rakstīt romānu, ko veltīju sapņu pasaulei. Trauslo tēmu par apzinātajiem sapņiem un astrālo ceļošanu apspēlēju visiem vieglāk uztveramajās tēmās – iemīlēšanās un ģimenes dzīve.
Indra: Savā ziņā mīlestība nosaka pasaules kārtību. Stāsts ir ne tikai par sapņu pasauli, bet arī par ilgām un tiekšanos būt laimīgai, būt mīlētai, būt harmonijā. Un arī par kaislībām, kas katram, protams, ir savas.
Jau no bērnības esmu pievērsusi uzmanību vienādiem cipariem – pulkstenī, mašīnu numuros un citur. Bieži vien vairāk ieklausos emocijās, nevis racionālos apsvērumos un nereti risinājumus sarežģītām situācijām nosapņoju. Emocionāli ar Ilzi esam ļoti līdzīgas, tāpēc arī bija tik viegli izjust šo romānu.
Romāns ir par mīlestību un kaislību, bet tajā ieskanas arī mazliet ezoteriska nots, sapņu pieradināšana. Vai pašas redzat košus, prātā paliekošus sapņus? Vai esat izmēģinājušas “sapņu staigāšanu”?
Ilze: Košus sapņus redzu regulāri, no rītiem tos atceros un dažus atminos gadiem. Ir sapņi, kas vēlāk izrādījušies viedi, citreiz ar tiem izklaidēju mājiniekus, reizēm tie ir pamācoši. Dažkārt sapņi dāvā iespēju lidot, iet caur durvīm, apbrīnot skatus, kādus realitāte nepiedāvā.
Bet sasniegt stāvokli, kad apzinos, ko redzu, un saprotu, ka varu ietekmēt sapņa gaitu, nav vienkārši: ikdienā jāvelta pietiekams laiks miegam, mieram, rūpēm par savu ķermeni utt. Citādi jāsamierinās ar murgiem.
Pamošanās sapnī ļauj trenēties – veicināt radošumu, spēlēties ar bailēm, stiprināt gribu un daudz ko citu. Ejot šajā pašizpētes procesā vēl dziļāk, nakts spēj pavērt vēl plašākus “tumsas” apvāršņus, bet tas būtu cits stāsts.
Indra: Sapņu pasaule ir tā, kur itin viss ir iespējams – ne tikai izdzīvot to, ko neizdodas dienā, bet arī rast atbildes uz jautājumiem. Manā pieredzē ir vairāk šie risinājumu sapņi, taču es ar aizrautību klausos Ilzes stāstos par viedajiem sapņiem, kas pasaka priekšā nemanīto, neredzēto un nesaprasto. Nakts pasaule paver bezgalīgi plašas iespējas, tikai ir jāatveras un jāļaujas tai.
Kā jums abām šķiet: vai ir iespējams ilgtermiņā saglabāt mīlestību? Un, ja ir, – kas tam nepieciešams?
Ilze: Man šķiet, ka vārdam “mīlestība” cilvēki uzliek nastu, kas uz to neattiecas. Mīlestība katram no mums ir dota, atliek to lietot laimīgākai dzīvei. Tāpēc es jautājumu pārformulētu un runātu nevis par mīlestības saglabāšanu, bet par “mīlošu attiecību ilgtspēju”.
Manuprāt, tas iespējams, ja valda abpusēja cieņa un pāris spēj vienoties par to, ko viens no otra sagaida. Un, kad vēlmes dzīves laikā mainās, uzreiz izrunāt to ar partneri. Jo cilvēku, kurš mūs pamana, saprot un ciena, mīlēt taču ir viegli, vai ne?
Indra: Mīlestība ir ļoti dažāda, katram sava, tai nav vienotas receptes. Es esmu mazliet egoiste, un domāju, ka cilvēkam vispirms ir jāmīl sevi. Kad esi atklāts un patiess pret sevi, tad līdzīgi izturies arī pret citiem. Un tieši šī atklātība, uzticība, cieņa un savstarpēja komunikācija varētu veicināt ilgstošas un mīlošas attiecības.
Ko novēlat saviem lasītājiem?
Ilze: Nebaidīties krist – ne dienā neveiksmju dēļ, ne arī naktī sapņojot, jo abos gadījumos tā ir iespēja pamosties un doties jaunā lidojumā. Lai aizraujoša lasīšana!
Indra: Pat pašam savaldīgākajam cilvēkam noteikti ir kāda aizraušanās, kāda kaislība. Es novēlu ikvienam atrast savējo, sekot tai un baudīt to, ko dzīve sniedz brīdī, kad esi harmonijā ar sevi un atvērts pasaulei.
“Dzīvot naktij”
Fragments no romāna
Pie mums pienāk Rūta, Alise un Sandra. Signe nolēmusi šonakt ballītē nepiedalīties. Mūzikas ritmi kļūst karstāki, vīna bārā dzērienu straumes plūst no vienām paplātēm uz citām. Mēs visi kopā jautri runājamies par aizvadīto dienu, smejamies par citu izdarībām, līdz es ierosinu:
– Ejam dejot?
– Ejam! – kolēģes gandrīz vienlaikus atbild.
– Hugo?
– Es vēlāk, – Hugo nosaka, lūkodamies apkārt. Laikam jau meklē šīs nakts medījumu.
Kamēr mēs lēkājam regeja ritmos un radām jaunus deju draugu pulciņus, Hugo aprunājas ar vismaz trim daiļā dzimuma vīnzinēm, precizējot – visdaiļākajām. Interesanti, kā viņš uzsāk sarunas ar šīm meitenēm? Droši vien uzreiz tēlo labāko draugu. Esmu dzirdējusi, ka tā esot vieglāk pārliecināt sarunu biedru par… jebko. Un tomēr viņš atgriežas pie bāra letes viens. Es tajā mirklī lūkojos pēc kāda ūdens malka.
– Kā veicas? – jautāju un sāku miegt ar aci, jo tajā pavisam nelaikā iekrīt bagātīgi uzzieķētās skropstu tušas gabaliņš.
– Lieliski, ideāli, kā vienmēr! – Hugo iesaucas mākslotā tonī un pasmaida par manu neveiklību.
Sāk skanēt lēnāki ritmi. Līdz ar reiboņa iestāšanos mans kautrīgums pagaist. Skatiens pievēršas Hugo, kura nez kāpēc man kļuvis žēl.
– Ejam dejot? – es pasaku un tikai pēc tam atceros, ko Alise lika man nekādā gadījumā nedarīt.
– Tu mani lūdz uz deju?
– Es nelūdzu, es tevi vedīšu dejot, ja tu neiesi, man būs jāiet vienai, jo es nepārdomāšu. Un tad tu jutīsies kā zaudētājs. – Paņemu viņa plaukstu un sajūtu parasta Zemes cilvēka siltumu. Hugo ārējais tēls sāk šķist mazsvarīgs.
Dejojot mūsu augumu attiecība ir perfekta, nav ne jāpastiepjas augstāk, ne jāpietupjas. Beidzot normāls deju partneris! Hugo pieliecas man pie auss un saka:
– Tev ir tik jaukas smaržas! Kolēģes, it īpaši vadītāju vedeklas, nedrīkst tādas lietot!
– Tas būs vīns, jo es nesmaržojos, – kautrīgi pasmaidu.
Viņš nezina, ko atbildēt, bet es tiešām neesmu iesmaržojusies. Mēs turpinām dejot, un es cīnos ar viņa ciešo skatienu. Jūtos savādi, neesmu radusi pie tādas sveša vīrieša uzmanības.
– Tu esi dejotāja? – viņš sajūsmināts jautā.
– Ne profesionāla, bet es bez dejošanas nespēju dzīvot.
– Man ļoti patīk, kā tu kusties. – Hugo apbrīno manu lokano augumu.
– Vienkārši baudām deju nakti, sarunāts? – es koķeti atbildu un, priecādamās par komplimentu, izgriežos zem viņa rokas.
Pēc mirkļa Hugo turpina sarunu.
– Klau, varbūt… tu vēlētos pamēģināt kādu eksperimentu sapņos?
– Es? Es taču tevi nepazīstu!
– Tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka tu atceries sapņus!
– Nu… Varbūt es tagad esmu pārāk noreibusi, bet… Jā, sapņu eksperiments būtu kaut kas jauns. – Esmu piesardzīga. Sapņi ir mana īpašā pasaule. Vai tad tajā spēj iekļūt kāds cits? Līdz šim es ne ar vienu neesmu runājusi par saviem sapņiem. Hugo ir slidens tipiņš, kā tāds Spānijas kailgliemezis, bet mums beidzot ir pavērusies iespēja sadraudzēties, un tas ir mūsu abu interesēs. Es ilgi netielējos. – Nu, pastāsti ideju!
– Tātad… šonakt pirms aizmigšanas domā par mani. Un tad tiekamies sapnī! – Hugo īsi un pārliecinoši nosaka.
– To laikam tikai reibumā var izdomāt darīt. Ok. Kur? Manuprāt, jānosaka konkrēta vieta, lai sapnī neapmaldītos.
– Teorētiski sapnī nav fizisku attālumu, tātad arī vietu. Bet mēs varam iedomāties, ka es tevi gaidīšu tieši pulksten 2.22 ārā pie dīķa.
– Sarunāts!
– Sarunāts! – iedvesmots saka Hugo. – Es brīnos, ka esi tāda avantūriste…
– Neesmu avantūriste, – atbildu, bet nodomāju pretējo. – Es tikai vēlos apjaust cilvēku spējas, jo ticu, ka vēl daudz ko nezinām paši par sevi un šo dzīvi.
– Lūk, man patīk, ka tevi interesē šīs lietas. Cilvēkam jāzina, kas viņš patiesībā ir, citādi daļa domā, ka esam tikai tāds gribošs un ievainojams ķermenis ar dažādas kapacitātes smadzenēm, vai ne?
– Piekrītu. – Nedaudz pasmaidu par viņa repliku. – Bet mūsu fiziskais ķermenis arī ir unikāls, spēcīgs. Kā instruments, lai paveiktu daudz. Savā dziļākajā būtībā gan mēs neesam instrumenti… Vai arī esam, jo ar mums citi spēj manipulēt.
Hugo pasmejas. Viņam patīk manas analītiskās pārdomas.
– Vai tu meditē?
– Jā, savā veidā… – atzīstos.
– Magdalēna, izrādās, tu esi līdzīga man!
– Es ceru, ka tomēr neesmu… – pajokoju, un viņš uztver humoru.
Hugo piespiež mani sev ciešāk, apkampdams ap vidukli, lai varētu palaist virpulī pa gaisu. Satriecoša sajūta! Kā jaunībā! Pēkšņi prātā iešaujas Ralfs. Viņš vienmēr ir pārdzīvojis, ka nav dejotājs un nespēj sacensties ar citiem deju laukumā, jo nojauš, ka man deja nozīmē kaut ko krietni vairāk par kustību mūzikas ritmā.
– Hugo! – es iesaucos mirklī, kad viņš aizraujas par daudz, paceldams mani virs galvas. Manas rokas atbalstās pret viņa pleciem, lēnām laižoties lejā, mūsu vaigi viegli saskaras.
– Hugo, tu spēlējies ar uguni! Ko kolēģes padomās?
Viņš tikai pasmejas. Dejai beidzoties, es saprotu, ka šim vakaram iespaidu ir gana. Abi esam iedzēruši par daudz. Es, neatvadoties no meitenēm, dodos uz numuru. Rītdiena solās būt gara.
