Sapņu mednieku atgriešanās – atgriezties mājās pēc ilgas prombūtnes nav vienkārši. Alvja Hermaņa izrāde “Sapņu tulkotāju sekta” 10
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Alvja Hermaņa izrādē “Sapņu tulkotāju sekta” Jaunā Rīgas teātra aktieri ļoti organiski iestrādā teksta saturu kopējā tēla kodolā.
Atgriezties mājās pēc ilgas prombūtnes nav nemaz tik vienkārši, īpaši, ja zini, ka pie vārtiem stāv milzīgs sagaidītāju pūlis un cer, ka pārsteigsi viņus ar kaut ko pilnīgi jaunu, neredzētu un nedzirdētu. Tāda ir publikas daba, un, pazīstot to, Alvis Hermanis jau laikus bija izvirzījis sev mērķi ar deviņiem priekšnoteikumiem, kuriem atgriešanos vajadzētu pārvērst par svētkiem visiem savējiem un skaistu dāvanu pacietīgajiem gaidītājiem. Vai viņam izdevās to sasniegt? Es teikšu – jā!
Atrast materiālu, kas, ietverot paša izvirzītos kritērijus, varētu kalpot par dramaturģisko bāzi šādam pasākumam un turklāt vēl nodrošināt lomas tajā visai trupai, ir teju vai “neiespējamā misija”, ar kuru Hermanis apbrīnojamā kārtā ir ticis galā. Pārlasot Milorada Paviča leksikoromānu “Hazāru vārdnīca”, kurā nav klasiski izteiktas sižeta virzības, bet šķirkļos sadrumstalotais teksts kā leģendu un nostāstu zvaigznājs riņķo ap 861. gada hazāru polemiku, visu laiku nācās lauzīt galvu, vai tiešām teātrim būs pa spēkam to transformēt uz skatuves tā, lai šodienas steidzīgā publika nesāktu garlaikoties, jo dziļākās jēgas lodītes caur teksta audiovizuālo plūdumu uztverē saveļas ļoti lēnām. Izrāde neapgāžami pierāda, ka JRT to var izdarīt, jo viņiem joprojām piemīt iztēle, kura spēj mūs aizvest krietni tālāk nekā racionālais prāts.
Stāstu par sen izzudušo hazāru tautu, kas reiz mājojusi reģionā starp Melno un Kaspijas jūru, režisors sāk ar tādu kā nosacītu klusuma brīdi – aktieri austrumnieciski rotātiem spilventiņiem rokās nesteidzīgi iznāk uz skatuves, samet tos kaudzē, kas atgādina aizmirstu apbedījuma pauguru, un noguļas uz skatuves grīdas ar seju pret zemi. Pateicības zieds skatuvei, uz kuras atkal esam atgriezušies, un visiem sapņu medniekiem, kas palīdz mums atmosties no reālās dzīves nomoda un skaidrāk izprast apkārt notiekošo.
Romāna galvenā īpatnība, kuru sava iestudējuma veidošanā radoši izmanto arī Alvis Hermanis, ir tāda, ka šķirkļos sadalīto tekstu var lasīt krustām šķērsām, gan no sākuma, gan no beigām un, savienojot tajā iekļauto trīs grāmatu atsevišķos fragmentus, katrs var iegūt savu versiju par 1691. gadā iznīcināto “Lexicon Cosri”. Uz skatuves redzamā ir režisora versija, kurā atlasīto nostāstu motīvi kā inkrustācijas savijas viņa paša izlolotā vēstījumā, un tāpēc uzreiz piebildīšu, ka nav nekādas jēgas apstrīdēt tā autentiskumu, jo Pavičs šādu iespēju ir dāvājis katram romāna lasītājam.
Viens no vārdnīcas senajiem autoriem bija XVII gs. dažādām varām kalpojošs diplomāts Ābrams Brankovičs, kas savā darbā vāca un apkopoja sapņu lasītāju sektas piezīmes un dažādu ar to saistītu personu biogrāfijas, lai atstātu vēsturei plašāku liecību klāstu par hazāriem. Līdzīgu piegājienu savam scēniskajam lasījumam ir izvēlējies arī Hermanis un izrādes struktūru veidojis, liekot kādam no aktieriem priekšplānā izklāstīt atlasītā šķirkļa daļu vai vairākiem aktieriem kopā tēlaini atveidot kādas leģendas varoņus un norises, bet visiem pārējiem vienoties nepārtrauktā plastisku kustību un deju partitūrā, kas kalpo kā tekstā ietverto metaforu vizuāls paspilgtinājums un pieprasa nopietnu skatītāja iztēles līdzdarbošanos. Izskatās, ka režisors savos formas meklējumos visai auglīgi ir izmantojis vienu otru Gordona Krēga atziņu par masu tēla veidošanu ar mērķtiecīgi izstrādātu kustību palīdzību un atradis iestudējuma saturam nevainojami pielāgotu izteiksmes formu. Lietojot šādu neverbālu izteiksmes veidu, izrādes centrālā tēla, teiksim, hazāru tautas vai sapņotāju cilts, radīšanā galvenais akcents tiek likts uz darbības plastisko potenciālu un aktieru ķermeniskajās izpausmēs iekodēto informāciju. Aktierus tas spiež jaudīgi darbināt savu fantāziju, meklēt nenovalkātus izteiksmes veidus un skatuviskās eksistences formas, bet skatītājam dāvā prieku vērot, kā aktieri to visu iekļauj savā spēlē. Neraugoties uz dažām sīkām apgrēcībām, kā, piemēram, ilustrējošu darbību iekļaušanu kolektīvajā partitūrā vai izkrišanu no temporitma, aktieri izrādē ļoti organiski pamanās iestrādāt teksta saturu kopējā tēla kodolā un spēcīgākajās ainās ar pārsteidzošu enerģiju izstarot to skatītāju zālē, faktiski anulējot iespēju mums palikt pasīva vērotāja klausītāja statusā.
Visi lielie jautājumi, kuros Hermanis ar savu izrādi mums piedāvā iedziļināties, izriet no hazāru valdnieka Bulana sapņa. Erceņģelis tajā viņam pačukstēja, ka “radītājam tīk tavi nodomi, bet netīk tavi darbi”. Izskaidrot sapni viņš uzaicināja trīs lielo reliģiju – kristietības, islāma un jūdaisma – pārstāvjus un polemikas rezultātā izlēma atteikties no hazāru ticības un pāriet jūdaismā. Pēc liktenīgā lēmuma hazāru valsts vēl piedzīvoja zināmu uzplaukumu un pēcāk izšķīda dažādās ticībās un tautās, neatstājot par sevi gandrīz nekādas liecības. Vēsture, kas šodien liek arī mums nopietni domāt.
Lielu lomu lēmuma pieņemšanā esot spēlējusi priesteru sektas aizgādne princesa Ateha, vēlāk mēģinājusi savu kļūdu labot un glābt zūdībā ejošo hazāru valodu, taču papagaiļu projekts nekādu rezultātu nedeva. To visu caur nostāstiem par dažādiem vēsturiskiem personāžiem, kas savu dzīvi veltījuši “Hazāru vārdnīcas” tapšanai, nesteidzīgā vēstījumā uz skatuves publikai piedāvās aktieri. Tur būs gan Kirils, saukts par Filozofu Konstantīnu, gan Nikolas klostera protokaligrāfs Sevasts Nikons, gan slavens zobencīņas meistars Skila Averkija, gan vēl viens nozīmīgs leksikona autors Koens Samuels u.c. Katrā leģendā būs ietverts ne vien sapņu mednieku īpašo prasmju atainojums, bet arī daudzas blakustēmas, kas kopā ar aktieru ‘’dzīvajām bildēm” kaut ko rosinās skatītāja smadzeņu rieviņās un liks pārdomāt ne vienu vien patiesību, ja tikai spēsim atbrīvot savu apziņu no reālpsiholoģiskā uztveres līmeņa. Sevišķi iespaidīgs šajā scēniskajā kombinācijā ir epizodiskais stāsts par Petkutinu un Kalinu, par viņu pavadīto nakti romiešu teātra drupās, kurā aktieri pamanās iekļaut teju vai visu teātra dabas noslēpumaino maģiju.
Pirmizrādē aktieros gan bija sajūtams tāds kā neliels iekšējais sasprindzinājums, kas droši vien ar laiku izzudīs, taču, neraugoties uz to, tukšajā skatuves telpā radītā atmosfēra pilnībā pārņem skatītāju savā varā un pat nemanāmi izmaina viņā daudzu lietu un parādību novērtējumu. Kā savā romānā izsakās Milorads Pavičs: ‘’… laika plūdumā it nekas nepārvēršas, pasaule vis nemainās gadu gaitā, bet vienlaikus pati sevī un telpā, veidu nebeidzamībā, jaukdama tos kā kārtis un kāda pagātni kā mācībstundu sniedz kādam citam par nākotni vai tagadni.” Un tas ir arī Alvja Hermaņa izrādes skaistākais vēstījums.
Uzziņa
Milorads Pavičs, “Sapņu tulkotāju sekta”, iestudējums Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē
Režisors, dramatizējuma autors un kostīmu mākslinieks: Alvis Hermanis, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.
Lomās: Andris Keišs, Elita Kļaviņa, Guna Zariņa, Gundars Āboliņš, Baiba Broka, Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Inga Tropa, Jevgeņijs Isajevs, Jana Čivžele, Ivars Krasts, Jānis Skutelis, Kristīne Krūze, Ritvars Logins, Sabīne Tīkmane, Agate Krista, Toms Harjo, Jānis Grūtups, Dāvids Pētersons, Čulpana Hamatova, Aminata Grieta Diarra, Evelīna Priede.
Nākamās izrādes: 27., 28., 30. martā, 5., 6., 7. aprīlī (izpārdotas).
