Sapņu komanda iedvesmo 0
Mākslas darbā jāiegulda sirds, tikai tā var rasties patiess emocionāls pārdzīvojums, kas ir mākslas darba virsvērtība. Ja klausoties skaņdarbu vai skatoties filmu, asaras sariešas acīs un skudriņas noskrien pār muguru, mākslas darbs savu augstāko uzdevumu ir izpildījis.
Dažbrīd mākslas darbs saviļņo un mobilizē plašu ļaužu kopu. Henrika Senkeviča “Krustneši” poļu tautai atgrieza pašapziņu. Brīvības cīņu laikā latviešu karavīriem izdalīja Kārļa Skalbes “Mazās piezīmes”. Vēlāk virsnieki stāstīja – tā laika notikumu virpulī šī necilā grāmatiņa bijusi veselas karavīru rotas vērta! Patriotiski darbi tautā tiek novērtēti, no tiem nekaunas, bet gan lepojas ar tiem. Augstākais kalns, kurā mākslinieks var uzkāpt, ir savas tautas atzinības kalns.
Noskatījos jaunāko spēlfilmu “Sapņu komanda 1935”. Skatītāji zālē, tostarp arī es, bija saviļņoti. Tā ir pozitīva, patriotiska un nacionālo pašapziņu sakārtojoša filma. Kinokritiķiem ir citāds vērtējums. Tāda saukļa – latvieši var! (ja grib) – ilustrācija vien sanākusi. Kino guru krīt uz nerviem primitīvais “story”. Bet visvairāk kaitina, ka tā ir patriotiska filma par latviešiem. Nav Eiropas elpas, sekli sanācis. Vispār daļā mūsu inteliģences vārds “latvisks” ir lamuvārds un viņi savā starpā sacenšas, kurš smalkāk, bet kurš snobiskāk noniecinās provinciālo latvietības ideju. Tas lieliski saskan ar Eiropā modē nākušo vēlmi pēc bezdzimuma, beztautības un bezdzimtenes ļautiņiem.
Kā jau teicu, man filma patika. Sākumā jutos apjucis, līdz apjēdzu, ka varoņi runā latviešu valodā! Ikdienā mūsu mēle ir ļoti piesārņota, vot un sorry no visām pusēm, ar to tik ļoti aprasts, ka neierasti bija dzirdēt tīru un dzidru dzimto valodu. Kad atskārtu savu alošanos, pilnībā iejutos filmas atmosfērā.
Nu labi, sižetā iespruka pa deklaratīvai frāzei. Piemēram, ka valsts esam mēs paši! Bet to pateica emocionāli pareizā mirklī un tā izrietēja no iepriekš sacītā – kas tā ir par valsti, kuru mēs te pārstāvam?! Dažbrīd frāžainība attaisnojas.
Nezinu, kāds 1935. gadā bija komandas uzmundrinājuma sauklis pirms iziešanas laukumā. Varbūt tas ir vēsturisks fakts, varbūt filmas veidotāju iztēle, bet kopsauciens “Latvija!” iedvesmo! Tādas lietas patriotiskās filmās strādā!
Daudzkārt ir norādīts, ka latviešiem ir zema pašapziņa, tāpēc šobrīd vajadzīgas pozitīvas un patriotiskas filmas. Vispirms mums, pēc tam Eiropas augstajai mākslai. Un, ja Eiropas intelektuāļiem nevajadzēs, vienalga – mums ļoti vajadzēs!
