Monika Zīle: Sapņu ķērāji un vēlēšanu mērķu piešaude 0
Vienu brīdi suvenīru tirdzniecības vietās ļoti populārs bija sapņu ķērājs – no raibiem pavedieniem vai skaliņiem veidots rāmītis, ko papildināja ar stikla pērlītēm vai krāsotām putnu spalvām greznotu aukliņu vijumi un piekari. Ja šo nieku piestiprina guļvietas tuvumā, aizmigušo apciemo tikai labi sapņi, bet murgi klāt netiek – apgalvots indiāņu ticējumā, ar kuru bruņojās mantiņas izplatītāji. Ieklausoties pirmsvēlēšanu gaisotnes dunā, šķiet, patlaban Latvijā nav tāda politiskā spēka, kurš nealktu iegādāties darinājumu, ar kura palīdzību savas idejas iesakņot elektorāta apziņā. Pagātnei pieder laiki, kad balss cena svārstījās ap dažiem banāniem un simpātiju pirkšanas uzraugiem bija vājas brilles. Tagad sabiedrība kļuvusi slīpēta. Tikai tā var izskaidrot nākamo saulvežu neauglīgos centienus zilajā ekrānā – par dārgu naudu pirktajās sekundēs zīmē un krāso pievilcīgas nākotnes ainas, bet reitings uz augšu nekāpj.
Lai attaisnotu ekonomiskā redzējuma un jaunu lietišķu ideju trūkumu, daži politiķi jau sūkstās par sabiedrības grimšanu apātijā: cilvēki esot briesmīgi nospiesti un viņiem viss vienalga, tāpēc tik grūti zem svaiga karoga sapulcināt plašus spēkus. Protams, vienmēr atradīsies kādi procenti kūtro. Bet līdztekus nenoliedzami pieaug dzīves skolotā vēlētāju daļa. Taisnība teicienam, ka pieredze ir vislabākais pedagogs – ņem dārgi, bet mācītais ilgi neaizmirstas. Dažādus mesijas satikušais balsotājs, par viņu spožumu un postu maksāto atceroties, vairs nav sajūsmināms ar uzrunām no cikla “kā es darītu, ja prastu”. Kaut arī tagadējās valdošās koalīcijas atbalstītāju rindas visai šķidras, vēlētāja zemapziņā joprojām glabājas neseno lielo pārmaiņu un globālo reformu solījumu dzīru mieles.
Jāteic, pagaidām vērojama vien vēlēšanu mērķa piešaude. Īstās zalves tiek taupītas brīdim, kad jāpamodina aizsnaudušies un neizlēmušie. Tīmeklī jau klejo iespējamo “kompromatu” versijas. Gan muļķīgi banālas, gan diezgan ticamas. To starpā arī pagaidām nepubliskoti fakti par “Vienotības” ģimenei piederīgo iekārtošanu naudīgos krēslos. Tiesa, gar šādiem amatiem allaž klīst aizdomu ēnas un ne jau ik reizi tām reāls avots. Bet, kamēr valdošie par iecelšanām runā pusvārdos caur zobiem un tikai pēc uzstājīgas masu mediju pratināšanas, ikviens drīkst fantazēt, tamborēt un izplatīt sapņu ķērājus. Premjere Laimdota Straujuma jau uzsvērusi, ka varnešu rīcība nereti pamaz izskaidrota. Ja patlaban zināmu uzticību baudošie politiķi šo laipno aizrādījumu turpinās ignorēt, cāļu skaitīšanas dienās viņus var nepatīkami pārsteigt vanckaru daudzums.
