Olafs Zvejnieks: Konferencē skaļi vārdi un solījumi, bet realitātē – turpmāka klimata sasilšana, mežu izciršana, postošas vētras 1
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Skotijas pilsētā Glāzgovā šobrīd sapulcējusies lielākā daļa pasaules līderu, mēģinot izlemt pasaules nākotni ANO 26. klimata pārmaiņu konferencē. Lai gan konferences gaitā noteikti tiks pieņemta kāda deklarācija un doti krāšņi solījumi, pagātnes pieredze liek domāt, ka nekas īpaši nemainīsies.
Optimists varētu sašust un norādīt, ka tā ir pasaules līderu konference, tai vajadzētu būt kādam paliekošam efektam.
Savukārt pesimists un reālists varētu jautāt – kāds paliekošs efekts bija no iepriekšējām 25 ANO konferencēm šajā jautājumā?
Un, ja šoreiz tiek cerēts uz paliekošu efektu, tad kādēļ tajā nepiedalās ne Ķīnas līderis Sī Cziņpins, ne Indijas premjerministrs Narendra Modi, ne Krievijas prezidents Vladimirs Putins? Tikai Ķīna viena pati šobrīd rada apmēram trešo daļu no visas pasaules radītajiem siltumnīcefekta gāzu (SEG) izmešiem, arī Indija pieder pie pasaules līderiem šajā jomā.
Šo līderu nepiedalīšanās jau pati par sevi ir slikts signāls, tādēļ pats ticamākais rezultāts konferencei būs tāds pats kā 25 iepriekšējām – skaļi vārdi un solījumi, bet realitātē – turpmākā klimata sasilšana, mežu izciršana, arvien kaprīzāks klimats – postošākas viesuļvētras, plūdi un meža ugunsgrēki.
Lai gan uz katru globālā kopprodukta vienību radītais CO2 apjoms pēdējos gados samazinās, tomēr kopējais ogļskābās gāzes izmešu apjoms īp
aši mainījies nav. Proti, nekāda planētas dekarbonizācija šobrīd nenotiek. Tādēļ politiskais mērķis – apstādināt vidējo temperatūru pieaugumu pie 1,50C, salīdzinot ar pirmsindustriālo līmeni (šobrīd – 1,20C) un zinātniskais mērķis – apturēt šo pieaugumu pirms 20C robežas, aiz kuras tiek solītas neatgriezeniskas klimata pārmaiņas, attālinās arvien vairāk.
Ņemot vērā, ka visi līdz šim pieņemtie dokumenti klimata pārmaiņu ierobežošanā ir nepietiekami šo mērķu sasniegšanā, tostarp arī Parīzes 2015. gada klimata deklarācija, tad pat ja visas valstis ievēros savas saistības, tad mērķi netiks sasniegti un abas minētās robežas tiks pārsniegtas. Nekādi sodi valstīm par solījumu neizpildi nav paredzēti, nav arī globālas vienošanās, kā vajadzētu ierobežot SEG emisijas gāzu izmešus un tāda diez vai taps.
Kāpēc tāds pesimisms? Problēmas ilustrācijai var minēt dažus skaitļus. Ja elektrības ražošanai sadedzina tonnu ogļu, rodas apmēram trīs tonnas ogļskābās gāzes. Ja pasaule vienotos par katru tonnu ogļskābās gāzes iekasēt sodus 50 ASV dolāru apmērā, tad elektrības cena pasaulē paceltos vairāk nekā divas reizes.
Pamēģiniet to pateikt ķīniešiem, indiešiem un Āfrikas iedzīvotājiem un viņi jautās – kāpēc jūs drīkstējāt sasniegt zināmu labklājības līmeni, bet mēs to vairs nedrīkstam.
Ar vārdiem “zināms labklājības līmenis” vienmēr tiek domāts ASV patēriņa līmenis, nekādi ne mazāk. Un tas fakts, ka, lai visa pasaule dzīvotu ASV patēriņa līmenī, būtu nepieciešami 4,1 zemeslodes resursi, viņus maz interesē.
Taču virkne klimata analītiķu uzskata, ka pat šāds CO2 nodokļa līmenis būtu nepietiekams, lai apturētu siltumnīcefekta gāzu emisiju – to varētu sasniegt tikai ar 300 līdz 500 dolāru sodu par vienu tonnu ogļskābās gāzes ap 2030. gadu un 1000 dolāriem ap 2050. gadu.
Lieki teikt, ka tādi pasākumi izraisītu lielākās daļas ekonomikas nozaru bankrotu un globālu sociālu un politisku katastrofu, un nav vēl zināms, vai klimata katastrofa tiešām būtu kaitīgāka par to.
Tādēļ saskaņā ar Pasaules bankas datiem vidēji katra radītā ogļskābās gāzes tonna šobrīd tiek sodīta tikai ar divu ASV dolāru sodu, un ar tik vājiem stimuliem pasaules valdībām nav motivācijas strauji kustēties dekarbonizācijas virzienā.
Situāciju pasliktina arī tas, ka alternatīvas šobrīd reāli pastāv tikai dažās nozarēs, bet lielākajā daļā citu – ir tikai projekti un sapņi. Elektriskā transporta attīstību kavē akumulatoru radītie ierobežojumi un fakts, ka 90% pasaules litija, kas šobrīd ir svarīgākā akumulatoru sastāvdaļa, tiek iegūta ne pārāk stabilajā Kongo Demokrātiskajā Republikā.
Jāpiebilst, ka elektrisko lidmašīnu, kuģu un smagā autotransporta parādīšanās, ja vispār iespējama, tad pēc vismaz desmit gadiem, un daudzi šaubās, ka šādi modeļi vispār jebkad tiks izstrādāti. Ūdeņraža ekonomikas būtiskākā barjera ir tā, ka, lai saražotu ūdeņradi no it kā vispieejamākā resursa – ūdens, šobrīd jāpatērē vairāk elektroenerģijas, nekā varētu iegūt, sadedzinot iegūto ūdeņradi un, kamēr šī problēma nav atrisināta, būtiskākais ūdeņraža avots ir un paliek dabasgāzes sadalīšana.
Lauksaimniecībā problēmu rada zemes aršana un liellopi. Un šādu problēmu uzskaitījumu var turpināt ilgi. Kamēr tās nav atrisinātas – ekonomikas dekarbonizācija nenotiks.
