“Sapņotāji Latvijas laukos.” Ieva Rodiņa vērtē Valmieras Drāmas teātra iestudējumu “Nākošpavasar” 0
Ieva Rodiņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
2022. gada 30. janvārī 70 gadu jubileja apritēja latviešu dramaturģei Leldei Stumbrei. Autores lugu pamatā ir psiholoģisks cilvēku attiecību – visbiežāk vīrieša un sievietes pasaules – tēlojums, tādēļ viņas darbi ar apskaužamu biežumu tiek iestudēti Latvijas amatierteātros.
Aizvadīto gadu laikā L. Stumbres lugas periodiski interesējušas arī profesionālos teātrus, un tieši pirms gada savu skatuves versiju populārajai lugai “Nākošpavasar” Valmieras Drāmas teātrī radīja jaunais režisors Toms Treinis. Šobrīd, kad teātris ir remontā, izrāde aktīvi apceļo Latvijas kultūras namus.
Toma Treiņa iepriekšējā satikšanās ar latviešu padomju dramaturģiju rezultējās veiksmē – režisora diplomdarba izrādē pēc Gunāra Priedes lugas “Zilā” (Nacionālais teātris, 2017) ievadīja padomju lugu renesansi uz Latvijas teātra skatuvēm, apliecinot šī perioda dramatisko tekstu ideju dzīvotspēju un aktualitāti arī 21. gadsimtā, kaut gan politiskā, sociālā un ekonomiskā realitāte ir radikāli mainījusies.
Līdzīgi kā “Zilās” gadījumā, arī “Nākošpavasar” lugas teksts ieguvis mūsdienīgu skanējumu. Dramaturģes Agneses Rutkēvičas redakcijā veikti atsevišķi labojumi, mūsdienīgojot konkrētas sadzīves detaļas, lai izrāde nepārprotami skanētu par šodienas cilvēkiem (piemēram, Katrīnas meita Lidija strādā “Stenderā”, vārds “kolhozs” nomainīts pret “pagastu” utt.).
Taču tikpat skaidrs ir tas, ka Stumbres tēlotajā lauku dzīves realitātē, salīdzinot ar galvaspilsētas steidzīgo ritmu, nekas daudz nav mainījies – aizsnigušos ceļus joprojām tīra ar nedēļas nokavēšanos, rudens tumsa ir tikpat necaurredzama, bet ziņas visātrāk izplatās tieši no mutes mutē.
Lugas centrā ir tēma par divu jaunu pilsētnieku iedzīvošanos viņiem svešajā lauku vidē, un dramaturģe jau ekspozīcijā ar sadzīves konflikta palīdzību mērķtiecīgi iezīmējusi divu savstarpēji nesaderīgu dzīves uztveres modeļu sadursmi, kur Krista ir rosīga, racionāla būtne, kamēr Nils seko mirkļa impulsam un par praktiskām problēmām nedomā.
Uz beigām iet malka, nav ienests ūdens, krāsns dūmo, cūka jābaro, arī kaimiņiene ar savu modro aci ir klāt – precīzi parādītā lauku sadzīves situācija abu jauniešu attiecībās rada neizbēgamas un nesalīmējamas plaisas, liekot Kristai meklēt palīdzību un sapratni pie praktiskā un uzticamā kaimiņa Jorgena.
L. Stumbrei svarīga ir ideja par liktenīgumu kā cilvēka dzīvi ietekmējošu, racionāli neizskaidrojamu spēku – tieši liktenīgas nejaušības dēļ mākslas zinātniece Krista nokļūst laukos un satiek Jorgenu, kurš nāk no pavisam citas vides, un mīlestības kā metaforiska, pat postoša spēka nozīme ievīta arī paralēlajās sižeta līnijās par Jorgena draudzenes Annes aizbēgšanu no savām kāzām, kā arī pagātnes stāstos par Kristas un Nila apdzīvotās lauku mājas iepriekšējo saimnieku likteņiem.
Izrādē no sadzīves detaļām prom aizved scenogrāfa Kristapa Kramiņa radītā skatuves konstrukcija – neliela izmēra lauku māja, kas izrādes gaitā tiek transformēta, ļaujot ainas organizēt kā iekštelpās, tā ārtelpās. Mājas šaurība, kas drīzāk raisa asociācijas ar Parīzes mansarda dzīvokli, nevis Latvijas laukiem, un Nika Ciprusa atsvešinoši spilgti izgaismotais skatuves laukums veido bezpersonisku vidi, kurā ir maz priekšmetu (starp citu, maz ticams, ka mākslas zinātniece un filologs uz laukiem pārvākušies ar vienu grāmatu) un fokusā ir aktierspēle.
Fiziskā šaurība savā ziņā kļūst par simbolu dažādajiem attiecību modeļiem – saspīlētībai Kristas un Nila attiecībās, kaimiņienes Katrīnas dabiskajai vēlmei ielūkoties citu cilvēku privātajā dzīvē, arī Kristas un Jorgena negaidītajai emocionālajai tuvībai.
Tikmēr režijas akcenti drīzāk aizved komēdijas virzienā – skatuves varoņu izpausmēs brīžiem dominē pašmērķīgi komisma elementi, piemēram, Ilzes Pukinskas (Zeltiņa) un Eduarda Johansona (Pēteris) uznākšana uz skatuves risināta farsa atslēgā, paralēli būtiskam Ineses Ramutes Katrīnas monologam Ingus Kniploks (Nils) izklaidē skatītājus, dekoratīvi karājoties pāri jumta malai, u. tml.
Iespējams, komiskā un nopietnā vēstījuma balansa trūkumu nosaka arī izbraukuma formāts, kurā aktieriem skatītāji dažādās Latvijas malās jāuzrunā no lielās skatuves atšķirībā no sākotnēji Valmieras teātra Mansarda zāles piedāvātā psiholoģiskā tuvplāna.
Izrādes centrā ir trīs aktierdarbi. Ingus Kniploks Nila lomu atveido ar simpātisku pašironiju, tēlam piešķirot jauka, sakarīga, taču nedaudz slinka puiša vaibstus, un varam tikai minēt, vai Nils ir talantīgs filologs, kurš gluži vienkārši nespēj izsist savu vietu galvaspilsētas literātu aprindās, vai arī atbēdzis uz laukiem, jo pilsētā nav spējis realizēt savas ieceres.
Dziļāku tēla interpretāciju Kristas lomā radījusi Klinta Reinholde, kuras varone ir ārēji trausla, klusa, taču apņēmīga jauna sieviete, kas, sākotnēji pielāgojoties apstākļiem, kuros dzīve viņu ir nostādījusi, pamazām saprot, ka tieši te ir viņas īstā vieta.
Savukārt par izrādes daudzslāņaināko tēlu negaidot kļūst Jorgens – Mārtiņš Meiers mērķtiecīgi un pārliecinoši nospēlē stāstu par jaunu vīrieti, kurš, nevilšus ieguvis kazanovas slavu, labprāt slēpjas aiz šīs maskas un savu patieso jūtīgo būtību atklāj tikai tad, kad iemīlas Kristā. Aktierim lomā izdodas sabalansēt komiskas detaļas ar lirisku smeldzi, tādējādi nevilšus kļūstot par izrādes galveno varoni.
“Nākošpavasar” ir izrāde, kas aizpilda ļoti aktuālu un nepieciešamu Latvijas teātra repertuāra vietu, aktualizējot jautājumu par padomju laika lugu nozīmi latviešu dramaturģijas saglabāšanā.
UZZIŅA
Lelde Stumbre, “Nākošpavasar”, stāsts par jaunu dzīves sākumu laukos 2 daļās Valmieras teātrī
Režisors Toms Treinis, scenogrāfs Kristaps Kramiņš, kostīmu māksliniece Marta Mielava, gaismu mākslinieks Niks Cipruss, komponists Jūlijs Melngailis, lugas redakcija – Madara Rutkēviča.
Lomās: Anna Nele Āboliņa, Eduards Johansons, Ingus Kniploks, Klinta Reinholde, Pauls Iklāvs vai Mārtiņš Meiers, Ilze Pukinska, Inese Ramute.
Nākamās izrādes: 10., 24. martā.
