– Esat iekarojusi vai visas pasaules ievērojamāko opernamu skatuves. Ne viens vien jautā – kur esat patlaban? 2
– … Es to sauktu par pieturas punktu. Šobrīd tas ir Vīnē. Iepriekš desmit gadus dzīvoju Boloņā Itālijā.
– … Netālu no jūsu pasaulē pazīstamās pedagoģes Mirellas Freni…
– Jā, bet jau pāris gadu pastāvīgi esmu Austrijas galvaspilsētā. Man ļoti patīk šī vide, cilvēki, atmosfēra, operas un mūzikas mīlestība.
– Kādas ir operas perspektīvas? Cik spēcīgi šī māksla turas laikmetā, kad arvien vairāk ar to konkurē izklaides žanri?
– Tas ir sarežģīts jautājums. Piemēram, Itālijā tik tiešām bija jūtams, ka operas žanrs paliek mazāk populārs, kaut arī Itālija ir operas dzimtene. Tur jaunieši diemžēl arvien vairāk nododas realitātes šoviem un tamlīdzīgām izklaidēm. Un tas ir mazliet bīstami.
– Ko jūs redzat pa sava dzīvokļa logu Vīnē?
– Skaistas jūgendstila celtnes. Iedvesmojoši. Izbaudu privilēģiju dzīvot kultūras mekā. Kad nav jādzied pašai, apmeklēju muzejus, izstādes, teātrus, lasu grāmatas. Ļoti patīk būt pie dabas, īpaši uzlādē jūra. Kad esmu Latvijā, izmantoju iespēju baudīt mūsu jūrmalu, Itālijā cenšos pabūt pie Vidusjūras, Austrijā ir kalni un Donavas krasti.
– Vai operdziedātājas karjeras dēļ dzīvē nācies no kaut kā atteikties?
– Es tā neteiktu. Man kopš jaunības paticis mācīties, īpaši neinteresēja ballītes, vienmēr biju mazliet kā Tatjana (pasmaida) – grāmatas, nopietnība. Varēju ilgi un dikti lasīt, biju mazliet savādāka nekā citas meitenes…
– Nesen jūsu iekarotajām skatuvēm pievienojās arī Sidnejas opernams.
– Man ļoti patīk Austrālija, tā ir viena no manām mīļākajām vietām pasaulē. Arī Austrālijas latvieši bija ļoti atsaucīgi, atbalstīja. Es no viņiem iemācījos kaut ko jaunu attieksmē pret dzīvi. To varētu raksturot ar vienu teicienu – uzņem to vēsā angļu mierā. Dzīvē daudz kas jāpieņem ar smaidu. Arī dziedātāja profesijā ir daudz stresa. Tā jau šķiet brīnišķīgi – apceļot visu pasauli, vienā dienā pamosties Sanpaulo Brazīlijā, otrā rītā Romā, tad Austrālijā, taču tas viss saistās ar diezgan lielu stresu, nīkšanām lidostās, viesnīcās… Mans rekords ir piecpadsmit pārlidojumi mēnesī.
– Ar kuru diriģentu jums visvairāk patīk sastrādāties?
– Visilgākā sadarbība man bijusi ar krievu diriģentu Vladimiru Jurovski. Viņa vadībā pirmoreiz dziedāju Tatjanu Glainburnas festivālā Anglijā, kur mums bija piecpadsmit izrādes. Pēc tam viņa vadībā dziedāju Čaikovska Jolantu. Jurovskis pieder vecās paaudzes mūziķiem ar milzīgu pieredzi, viņam patīk strādāt ar solistiem, izslīpēt visu līdz pēdējai niansei un allaž atgādināt, ka aktiermeistarībai ir tikpat liela nozīme kā dziedāšanai. Tagad man ir sapnis viņa vadībā nodziedāt Ļizas lomu “Pīķa dāmā”, bet vairāk neko neatklāšu…
– Nupat esat kļuvusi par Latvijas Mūzikas akadēmijas goda profesori. Šim godam nāk līdzi arī praktiski pienākumi?
– Kad Mūzikas akadēmijā man pasniedza goda profesores diplomu, man uzreiz bija arī triju dienu meistarklase. Pēdējos gados diezgan daudzi jauni dziedātāji Latvijā ieminējušies – vai tu negribētu man pasniegt stundas? Labprāt dalos pieredzē, un nākotnē tas varētu izvērsties arī plašāk. Jāzepa Vītola vokālistu konkursā biju žūrijas priekšsēdētāja, tagad augusta sākumā Ventspilī Alīdas Vānes vokālistu konkursā vadīšu žūriju un arī meistarklases jaunajiem dziedātājiem. Balss ir kā dārgakmens, kuru var slīpēt un slīpēt, un man sagādā gandarījumu, ja kādam sāk skanēt labāk nekā man…
– Uz kuras no pasaules skatuvēm jūtaties vislabāk?
– Man arī mūsu Opera ir ļoti tuva. Pirms diviem gadiem šeit dziedāju “Bohēmas” izrādēs. Galu galā latviešu publika mani izaudzināja kā solisti. Varbūt mūsu Baltais nams mīļš arī tādēļ, ka zālē ir tuvie cilvēki, kuri nevar izsekot man līdzi uz Sidneju vai Brazīliju…
– Laimīgākā diena jūsu dzīvē?
– … Tādu bijis daudz. Ja jāizceļ viena – … kad varu būt kopā ar ģimeni. Tā kā tētis miris, mani tuvākie ir vecmāmiņa, mamma, māsa, viņas ģimene, māsas bērni, mana krustmeitiņa.
