Juris Lorencs: Ko 21. gadsimtā darīt ar 19. gadsimtā veidotu pilsētvidi, ar centru? 1
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Divi gandrīz vienlaicīgi notikumi galvaspilsētas dzīvē. Otrdien, 14. jūlijā, sākās kandidātu sarakstu iesniegšana augusta beigās gaidāmajām Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām. Trešdienas, 15. jūlija, vakarā Tērbatas iela uz mēnesi tika pārvērsta par gājēju ielu. Vēlēšanas nozīmē pārmaiņas – vismaz tā gribētos cerēt.
Ja pašreizējie partiju reitingi būtiski nemainīsies, rudenī Rīgas domē varam sagaidīt jaunu valdošo koalīciju. Bet līdz rudenim vēl jānodzīvo. Toties Tērbatas iela gan mainās jau tagad – tiek izlikti puķu podi, krāsaini karogi, paplašinās kafejnīcu terases. Atradīšoties vieta arī ielu tirgotājiem, kultūras pasākumiem, pat jogas nodarbībām.
Ne visi ir sajūsmā par notiekošo.
Daži autobraucēji apgalvo, ka Rīgā jau esot palielinājušies sastrēgumi – it īpaši tāpēc, ka patlaban tiek remontēta Marijas/Čaka iela. Tā kā man nav auto, bet dzīvoju pavisam netālu no Tērbatas ielas, man šī Rīgas “pagaidu valdības” iniciatīva, labās pārmaiņas Tērbatas ielā šķiet lieliskas. Līdzīgi pilsētām, arī ielas ir dzīvi organismi, kas piedzimst, izaug, panīkst un atkal atjaunojas.
Es atceros – pati pirmā gājēju iela, ko man gadījās redzēt, bija Laisves aleja Kauņā vēl padomju laikos.
Paradoksāli, bet pirms gadiem divdesmit, kad Lietuvu un Kauņu sāka atklāt Rietumeiropas tūristi, Laisves aleja kļuva tukšāka. Tusiņu vietas, stilīgas kafejnīcas pārcēlās uz Kauņas Vecpilsētu, uz Rātslaukumu un Viļņas ielu (vēl viena gājēju zona).
Savukārt veikali, kas savulaik bija viena no Laisves alejas atrakcijām, vairs nav interesanti. Kuru gan šodien var pārsteigt ar jaunu veikalu! Tad tam jābūt kaut kam pavisam īpašam.
Nesen kādā Rīgas centra ielā uz ietves pamanīju pamatīgu rindu. Izrādās – atvēries bezglutēna maizes veikals.
Pircēji – gandrīz tikai jaunas meitenes. Interesanti, kas viņas piesaista šajā produktā? Bet kopumā Rīgas centrs patlaban piedzīvo ne tos labākos laikus. Tukši, pamesti nami, it īpaši Čaka/Marijas un Brīvības ielās. Pēdējos gados vairākas man pazīstamas ģimenes ar bērniem atstājušas pilsētas centru, pārcēlušās uz Pierīgu.
Starp argumentiem par labu šādam solim (tīrs gaiss, daba, savs dārzs utt.) ir arī šāds: centrā nav kur novietot mašīnu. Tā nu ir iznācis, ka visa Rīga no Daugavas līdz pat Grīziņkalnam uzbūvēta laikā, kad automašīnu vēl nebija. 19. gadsimta beigās pusstundu ilgs ceļš uz darbu cilvēkiem šķistu vien nelāgs joks.
Nesen atkal pabiju Kauņā. Laisves aleja pamazām atkal sāk atdzīvoties. Tās tuvumā uzbūvētas jaunas celtnes un laukumi, kas jau kļuvuši par magnētiem – Vitauta Dižā universitātes ēka, labiekārtotais Vienības laukums. Kaut ko līdzīgu redzam arī Rīgā. Nacionālā bibliotēka, Jaunās Teikas kvartāls, Skanstes ielas celtnes līdz nepazīšanai maina tuvāko apkārtni.
Bet ko 21. gadsimtā darīt ar 19. gadsimtā veidotu pilsētvidi, ar centru?
Kā liecina pasaules pieredze, vienotas receptes nav. Saprotams, Rīgas centram vajadzīgas sakoptas ielas (Barona iela, par spīti visiem kritiķiem, patiesībā ir labs piemērs), jauni skvēri un sporta laukumi, veloceliņi. Kaut kas vēl nebijis un neparasts kā patlaban Tērbatas ielā. Bet vai pašā pilsētas centrā, blakus bulvāru lokam, vajadzīga vēl viena megabūve? Piemēram – iecerētā koncertzāle Kronvalda parkā?
Kā liecina nesena kompānijas SKDS aptauja, koncertzāles būvniecību šajā vietā atbalsta vien 18% rīdzinieku, neatbalsta – 61%. Tās varbūt ir manas subjektīvās izjūtas, bet Rīgā ir vietas, kur koncertzāle ne tikai iederētos labāk, bet pilnībā izmainītu apkārtējo pilsētvidi, turklāt pozitīvā veidā. Uz mirkli pafantazēsim.
Iedomāsimies, ka koncertzāle tiek uzcelta tagadējā (patiesībā nu jau slēgtajā) Rūpniecības tirgus teritorijā. Blakus atrodas Daugava, Centrāltirgus, Zinātņu akadēmijas celtne (kas savulaik tika iecerēta kā izglītības iestāde un viesnīca, par to liecina Kolhoznieku nama nosaukums), atdzimušie Spīķeri. Vairāku tramvaja maršrutu krustpunkts, autoosta. Pēc dažiem gadiem te būs arī “Rail Baltica” stacija. Jauns “caurstaigājams” dzelzceļa uzbērums saistīs Vecrīgu ar Centrāltirgu.
Diemžēl tas ir tikai sapnis. Mediji vairākkārt ziņojuši par rebēm un šeftēm gan ap Rūpniecības tirgu, gan ap vēl vienu nu jau mirušu zonu – Vidzemes tirgu. TV raidījums “Nekā personīga” šī gada janvārī izteicis minējumu par bijušā Rīgas mēra Nila Ušakova un dažu viņa domubiedru īpašo interesi par šiem objektiem.
Ka Rīgai, iespējams, nodarīti deviņu miljonu eiro lieli zaudējumi.
Šī nauda gan varētu būt nieks, salīdzinot ar neiegūto iespējamo labumu, ko pilsētai jau būtu atnesusi šo vietu tālredzīga un godprātīga attīstība. Tāpēc tagad, kad no reklāmu stabiem atkal uz mums raudzīsies Leiputriju sološas sejas, kad pastkastītes vajadzēs tīrīt no partiju bukletiem, neslinkosim.
Pasekosim sarakstiem, bet īpaši uzvārdiem – kā tie migrējuši no saraksta uz sarakstu, kā veidojuši jaunas frakcijas un blokus.
Kā lēmuši jautājumos par “Rīgas satiksmi”, par “Rīgas karti”. Arī šajā lietā – par Rūpniecības tirgu. Un pasapņosim, kāda varētu būt jaunā Rīga. Cilvēkiem ērta un turīga. Ar caurspīdīgu, atklātu, godīgu un ne tik alkatīgu pārvaldi. Tas taču nebūs par daudz prasīts? Sapņot jau nav aizliegts.
