Sapnis par Franciju 0
Šomēnes Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija aicināja Eiropas Kultūras mantojuma dienās godināt nozīmīgus notikumus. Latvijas zeme ir pārpilna ar tādu cilvēku likteņstāstiem, kuru dzīves un darbu nozīmīgākos brīžus ir stiprinājusi mīlestība pret Latviju. Visu pagājušās nedēļas pasākumu vietas nemaz nebija iespējams aptvert – to kopumā bija vairāk nekā 60. Šoreiz – par vienu no pasākumiem, kas norisinājās Ozolnieku novada Salgales pagasta “Billītēs”.
Pirms 70 gadiem rudens Latvijā bija drūms un kluss. Karš gan bija beidzies, bet ģimenes izkaisītas pa malu malām, daudzu cilvēku dzīve un nami – drupās, un padomju Latvijas iedzīvotāji, baiļu mākti, centās kaut ko saprast no pēckara sociālisma baigā rēga. Vēl pavisam nesen, pirms nedaudz gadiem, bija pastāvējusi neatkarīga Latvijas valsts. Aizpildīdami pēckara tukšumu, kādā Rīgas dzīvoklī, lai atveldzētu garu, satikās draugi. Viņi sapņoja par Franciju un zaudēto brīvību, pārrunāja lasītās grāmatas vai pirmskara kultūras ceļojumus. Tie bija – mākslinieks Kurts Fridrihsons, dzejniece Elza Stērste, tulkotāja Ieva Lase, tulkotāja Mirdza Ersa, tulkotāja Milda Grinfelde, aktieris Miervaldis Ozoliņš, tulkotāja Maija Silmale, literatūrkritiķe Skaidrīte Sirsone, literāts Alfrēds Sausne, skolotāja Eleonora Sausne, aktieri Arnolds un Irina Subaus un vēl citi.
1951. gada 4. janvārī pēc iepriekšējas slepenas apsūdzības viņus pa vienam arestēja. Padomju okupācijas vara šos cilvēkus nodēvēja par “organizētu grupu”, apsūdzēja par pretpadomju aģitāciju un “dzimtenes” nodevību, vēlāk vasarā piesprieda sodu, deportējot uz daudziem gadiem darba labošanas nometnēs Sibīrijā. Dzejniece Elza Stērste, piemēram, bija stāstījusi par 18. gadsimta franču teātri un par Bodlēra estētiku. Dzejnieci notiesāja uz 25 gadiem.
No soda nometnes Taišetā Elza Stērste uz mājām sūtīja puķu sēkliņas un dzejoļos aprakstīja Sibīrijas tālās zvaigznes un retu reizi satiktos laipnos vietējos iedzīvotājus. Mākslinieks Kurts Fridrihsons sievai Zentai uz Rīgu sūtīja neskaitāmas mazas glezniņas un vēstules par mīlestību, Alžīriju un Parīzi, tikpat kā neminot savu ikdienas verga darbu gulagā. Iesākumā vēstules drīkstēja rakstīt reizi mēnesī un tikai krievu valodā.
Pirms Otrā pasaules kara dzejnieku Edvarta Virzas un Elzas Stērstes “Billītēs” viesiem bieži lasīja priekšā dzeju un skanēja mūzika. Sestdien, 9. septembrī, dziedātāja Kristīne Gailīte un pianists Aldis Liepiņš izdziedāja Jāzepa Vītola dziesmas ar Naurēnu Elzas (E. Stērstes pseidonīms) vārdiem, un likās, turpat pie sienas Kurta Fridrihsona gleznotā dzejniece uzsmaida māksliniekiem un klausītājiem.
Zem “Billīšu” balkona, rožu dārzā, skanēja franciski un latviski deklamēta dzeja un dziesmas Jelgavas aktiera Mārča Ļaksas, Ozolnieku kultūras darbinieces un režisores Madaras Gribas un ģitārista Mika Viļņa izpildījumā. Dzejoļi nebija izvēlēti nejauši. 1970. gadā Maijas Silmales sakārtojumā iznāca franču laikmetīgās dzejas izlase “Es tevi turpinu”, kur dzejoļus bija atdzejojuši vairāki bijušie “franču lēģernieki”. “Billīšu mākslu šķūnī” lēni laika ratu grieza divas filmas – Andra Rozenberga dokumentālais stāsts par franču grupu “Sods par sapni” un Skillas Pinnis-Rikardes tēlojums “Pēdējā vasara” par pēdējo brīvo vasaru 1939. gadā. Turpat laikam gan pirmoreiz tika publiski izstādīts viens no vēsturiski nozīmīgākajiem un lielākajiem Kurta Fridrihsona pēc Sibīrijas perioda gleznotiem akvareļiem – “Dzintars”. Mākslinieka izsūtījuma laikā izsapņotais sievas Zentas tēls ir gaismas pilns un skumjš. Bet – “sapņi ir spēcīgāki par salu vai īstenību”, tā no Sibīrijas rakstīja Kurts Fridrihsons.
