“Nevienu tik nebraucamu ceļu nebiju redzējis!” Sapnis par ceļu pārvērties murgā 0
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kā tas ir iespējams, ka ceļš, kura remonts noslēdzies pagājušā gada rudenī, jau ziemā kļuvis tik briesmīgi bedrains, ka braukšanai praktiski nav izmantojams?
Šoreiz runa ir par vietējās nozīmes autoceļu V1020 jeb Skaistkalnes–Mēmeles–Jaunsaules ceļa posmiem uz Bausku, kas ir “Latvijas valsts ceļu” (“LVC”) pārziņā un par kuru pienācīgu uzturēšanu vietējie iedzīvotāji – ceļa lietotāji – jau gadiem arī ar mediju starpniecību bija cīnījušies.
Paralēli Satiksmes ministrijas rīkotā konkursa “Ceļu satiksmei drošāko pašvaldību novērtēšanas indekss”, kas pilotprojekta ietvaros, patērējot Ceļu satiksmes drošības padomes līdzekļus, smalkā pasākumā noslēdzās aizvakar, “Latvijas Avīze” bedraina, lietošanai praktiski nederīgā ceļa malā Bauskas novadā pie Skaistkalnes ceļa pagrieziena uz apdzīvotu vietu Zvaigzne uzklausīja vietējos iedzīvotājus, uzaicinātos novada domes un valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Latvijas valsts ceļi” pārstāvjus.
Tikšanās laikā noskaidrojās, ka pērn valsts Administratīvi teritoriālās reformas (ATR) ceļu programmas finansējuma ietvaros šiem posmiem veikta dubultā virsmas apstrāde, tādējādi iegūstot pirms tam politiķu solīto ceļa melno segumu līdz pārveidotā novada centram.
Sākotnējais iedzīvotāju prieks un laime par tik ilgi lūgtā ceļa sakārtošanu pārvērties īstā murgā, jo jau pēc kāda mēneša parādījušās pirmās bedres. Tagad to ir tik daudz, ka ceļš apmēram 20 km garumā būtībā ir sabrucis. Normāli to var lietot tikai posmos, kas palikuši grantēti, jo tos var uzturēt, regulāri greiderējot.
Izrādās, ka pēdējo trīs gadu laikā, Latvijā veicot ceļa remontus ar virsmas dubultās apstrādes metodi, 70 objektos bijuši brāķi, bet 20 ceļi, ieskaitot V1020, esot pavisam kritiskā stāvoklī.
Virsmas dubultās apstrādes metode paredz uz jau esošās ceļa pamatnes uzliet šķembu un speciālas receptūras bitumena maisījumu, izveidojot plānu melnā seguma kārtu, kas aptur putekļu veidošanos un vismaz sākumā izskatās labi vizuāli. Izturības un arī remonta izmaksu ziņā (vismaz trīs reizes lētāks) tas nav salīdzināms ar asfaltbetonu.
Nevienu tik nebraucamu ceļu nebiju redzējis!
Kāds sabiedrisks pasākums vēl pirms Jāņiem leišmalē kā vienkāršam mūsu valsts ceļu lietotājām man izrādījās pēdējais pacietības piliens un nolēmu rīkoties kā žurnālists. Ikdienā sekoju un rakstu par saimnieciskām tēmām, autoceļu uzturēšanu ieskaitot. Uzskatu – mums tiešām ir pamats lepoties, ka pēdējos trīs gados, pateicoties tieši Covid-19 krīzes ekonomikas sildīšanas līdzekļiem, Latvijas ceļu būvniecība ir saņēmusi milzīgas finanšu injekcijas, salīdzinot ar pirmskrīzes gadiem, un tagad kopumā mums ir daudz labāki, gludāki un ērtāk izbraucami ceļi.
Taču – ne visi remonti ir bijuši kvalitatīvi! Arī pats personīgi ar to esmu saskāries, dzīvojot Jelgavas novadā. Attieksme “gan jau salabos, gan jau attiecīgās iestādes rīkosies” man beidzās jau minētajā pasākumā pirms Jāņiem, kur kā Latvijas iedzīvotājam bija kauns un negods kājām un arī ar auto mērot līdz šim nepieredzēti bedraino, it kā asfaltēto ceļu no Skaistkalnes caur Mēmeli–Jaunsauli uz Bausku.
Pat tad, kad uz šī ceļa bedrēm manai automašīnai vienam no riteņiem salūza amortizācijas atspere, gribējās domāt – nu, droši vien sen pašā pierobežā taisīts ceļš, visu jau nevar paspēt, gan jau saremontēs… Taču pacietības mērs tiešām bija pilns, kad no bijušā Bauskas mēra Arnolda Jātnieka, tagadējā domes deputāta, uzzināju – šis ceļš esot remontēts pagājušajā gadā!
Man ir vairāk nekā 30 gadu autovadītāja stāžs – savā mūžā nevienu tik nebraucamu ceļu nebiju redzējis. Arī nevienā citā valstī. Ceļu remontējusi “Igate” – vēl iemesls dusmu lēkmei, jo tieši šī būvnieka brāķis kā sarkana lupata vērsim karājas acu priekšā arī no pagājušā gada, un nekādi garantijas remonti nenotiek.
Kā tikāmies Zvaigznē
Tālākais notika lavīnveidīgi. Jātnieka kungs, kuram kā novada deputātam par sabojāto ceļu pastāvīgi zvanot sašutušie ceļa lietotāji, man palīdzēja sazināties ar aktīvajiem iedzīvotājiem un “LVC” Bauskas filiāles vadību, kas saskaņā ar instrukcijām problēmu risināja “caur Rīgu”, palūdzot komunikācijas nodaļai iesūtīt interesējošos jautājumus. Tobrīd noskaitos ne pa jokam: kādus jautājumus, nezināt, kādā stāvoklī ir novadā “LVC” pārraugāmais ceļš?!
Dusmas nav sabiedrotais, apdomājos, un ar “LVC” komunikācijas nodaļu mums notika šāda sarakste. Jautājumi: 1. Cik valsts (Covid-19 pandēmijas atbalsta) naudas iztērēts šī ceļa “remontam”? 2. Kas bija projektētāji, uzraugi un būvnieki, konkrēti kurš darbu veicējs ir vainīgs pie šī rezultāta? 3. Kādas ir sekas, vai kāds par šo gadījumu ir nesis personīgu atbildību? 4. Vai ir bijušas iedzīvotāju sūdzības, kā uz tām reaģēts?
Atbildot par darbiem uz vietējā autoceļa V1020 Likverteni–Jaunsaule–Skaistkalne, “LVC” komunikācijas daļa informēja, ka vienkāršoto būvprojektu izstrādājuši “LVC” inženieri. Darbus veikusi SIA “Ceļu būvniecības firma Igate”, to līgumcena bijusi 1 319 980,11 eiro bez PVN.
Būvuzraudzību nodrošinājusi SIA “Firma L4”, būvuzraugs Gunta Millere. “Darbi nav pieņemti ekspluatācijā un piemērotos laikapstākļos SIA “Ceļu būvniecības firma Igate” veiks defektu labošanu. 27. jūnijā ir uzsākti defektu labošanas darbi. Konstatētie defekti: minerālmateriāla atdalīšanās no brauktuves un bedru veidošanās. “LVC” inženieri norāda, ka nav viennozīmīgas atbildes par to, kādēļ defekti ir radušies tik lielā apjomā.
Iespējams, būvdarbu veicējs neveiksmīgi izvēlējies minerālmateriāla frakciju (0/45) un tāpēc veidojās segregācija, ko bieži nācās labot. Tāpat tiek minēti sliktie laikapstākļi un saspringtais darba grafiks. Darbi tika pabeigti ar 21 dienas kavējumu. Defektu labojumi paredz bedrīšu remontu ar šķembiņām un emulsiju. Vietās, kur defekti izpaužas garākos posmos, paredzēta divkārtu virsmas pārbūve,” rakstīts oficiālajā atbildē.
Tad nu ar šīm atbildēm rokā aizvakar tikāmies ar vietējiem ceļa lietotājiem Zvaigznē, sākotnēji nezinot, vai uz tikšanos ieradīsies arī “LVC” pārstāvji. Kā zibensnovedēju un neatkarīgu ekspertu uz šo tikšanos uzaicināju Dr. sc. ing. Viktoru Haritonovu, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Būvniecības inženierzinātņu fakultātes vadošo pētnieku, kurš ceļinieku aprindās ir labi pazīstams, daudzus speciālistus arī skolojis.
“Kungi jau te nebrauc!”
Karstajā laikā uz sapulci diskusiju Zvaigznē trešdien sabrauca apmēram 20 cilvēku. Vietējo iedzīvotāju interese saprotama – izmantot jebkuru salmiņu, pie kā ķerties, lai nenormālo situāciju labotu.
Stāstu bija daudz un aizkustinoši. Jaunsaules iedzīvotāja Sarmīte Misēviča atklāja, ka pērn iedzīvotāji pat gribējuši sarīkot pateicības balli būvniekiem, remontdarbiem noslēdzoties, taču priekšnieki bijuši tādi atturīgi – nevajag. Vēlāk sākuši saprast, kur tas suns aprakts. Prieka asaras – bēdās. Darbdienās ceļu no Jaunsaules uz Bausku izmanto katru dienu, kopā vairāk nekā 40 km. Katru mēnesi vizīte servisā, katrs remonts ne mazāk par 100 eiro.
“Piepildīts sapnis, kas pārvērties murgā,” savu stāstu iesāka Renāte Tihonova, uz tikšanos atnākot ar mazo dēlu. Braucot darīšanās, pēc ceļa remonta pārsistas četras riepas. Pirms remonta ar iepriekšējo grants segumu ceļš lietošanai bijis daudz piemērotāks, jo bedres un trepi regulāri greiderēja.
Sapulcei garām ar auto brauc pastniece. Ko te dod vai dala – viņa ar humoru jautā. Uzzinot, ka runa ir par bedraino ceļu, viņa ar ironiju noteic, ka tagad braukšana esot “briesmīgi laba”, un steidzas tālāk savā maršrutā, jo “kungi jau te nebrauc”, tādēļ arī netic, ka ar šādām runāšanām varēs kaut ko mainīt.
Viens otram kā ķīlnieki
Līdzīgu stāstu bija daudz. Tomēr gods un slava “LVC” amatpersonām, ka viņi uz šo “Latvijas Avīzes” iniciatīvu atsaucās un uz tikšanos ar ceļa lietotājiem ieradās arī klātienē. Mazliet izsakoties tēlaini – pie bedrainā ceļa stāvējām kā bērēs kapa malā, pieminot aizgājēju un rodot cerību jaunai, labākai turpmākajai dzīvei.
Kopumā viss process notika, kā demokrātijā pienākas. Viena vainīgā notikušajā nav, jo tas esot dažādu notikumu, arī globālas ietekmes komplekss. Piemēram, iemesli, iespējams, standartiem neatbilstošu materiālu izmantošanā ir meklējami jau 2019. gadā, kad ASV noteikusi embargo Venecuēlas naftai.
“LVC” projektētāji šādus risinājumus ceļu seguma uzlabošanai izvēlējušies, jo tāds bijis ATR programmas politiskais uzstādījums, ko kūrē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija utt., utt.
Vai iedzīvotājiem un citiem ceļa lietotājam no tā kļūst vieglāk? Nekļūst. Taču arī viņi ir situācijas ķīlnieki. Piemēram, “pienaglojot pie sienas” būvniekus, kuru tikšanās reizē nebija klāt un kopīgajā ieskatā tomēr palika kā galvenie vaininieki, būvnieks var bankrotēt. Bet kurš tad labos ceļu, ja tieši šī firma devusi garantiju uz diviem gadiem ar visu labošanu?
Beigās, kad lokālā un globālā cēloņsakarība nebraucamajam ceļam bija noskaidrota, sekoja arī jauni labākas dzīves solījumi, kuru izpildi “Latvijas Avīze” kopā ar Jaunsaules un Zvaigznes aktīvajiem iedzīvotājiem pieskatīs.
Eksperta vērtējums: Šādai satiksmei šāda virsma nav piemērota
Dr. sc. ing. Viktors Haritonovs, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Būvniecības inženierzinātņu fakultātes vadošais pētnieks: “Vispirms bija jāizvērtē, vai izvēlētais risinājums bija piemērots šādas satiksmes intensitātes ceļam. Dzirdēju no iedzīvotājiem, ka šeit notiek gan lauksaimniecības, gan mežizstrādes darbi.
Tādai satiksmei šāda virsma visdrīzāk nav piemērota. Tas par ceļa priekšlaicīgu bojāšanos būtu galvenais secinājums. Ja iedziļināmies detaļās, kas šo bojāšanos varētu palēnināt, to ir daudz vairāk. Kovida krīze būtiski mainīja materiālu piegādi un būvnieks visdrīzāk nevarēja sagatavot ceļa apstrādei atbilstošu receptūru (nenoteiktība ar izejmateriāliem un to īpašību svārstībām). Taču kovids jau nedod nekādas atlaides tam, ka kādu produktu uz tā rēķina varam izgatavot nekvalitatīvu.
Arī standarti nav mainīti. Ceļa remonta produktu “receptūras” gadījumā tie paredz, ka izejvielu sastāva maiņas gadījumā pārbaudēm jānotiek no 10 līdz 13 mēnešiem. Skaidrs, ka pārbaudes nav notikušas. Nākamais: kā šīs šķembas salipa ar bitumena emulsiju, vai šiem darbiem bija piemēroti laika apstākļi? Nu, nebija piemērots laiks – septembrī šai tehnoloģijai vairs neveidojas salīmēšanās starp šķembām un bitumenu.
Ja tas būtu darīts, piemēram, maijā, optimisms par tāda ceļa izturību būtu daudz lielāks. Vai tagad turēs? Bedrīšu labošana šādiem, tāpat kā asfaltbetona, ceļiem ir klasika. Kādu laiku problēma būs atrisināta, vēl lielāka pārliecība būtu, ja visam bojātajam posmam noklātu jaunu kārtu, arī estētika būtu cita, uz ko norādīja arī iedzīvotāji.”
