Sapnis par brīvību 0
Pirmā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas kopražojuma spēlfilma “Senekas diena” atskatās uz notikumiem mūsu kopējā nesenā pagātnē un vaicā, vai esam ieguvuši to, pēc kā alkām atmodas laikā.
Pagājušajā nedēļā ar Nacionālās kino balvas pasniegšanu noslēdzās festivāls “Lielais Kristaps”, piedāvājot arī vairākas Latvijas pirmizrādes, starp tām – lietuviešu režisora Kristijona Vildžūna filmu “Senekas diena” (Senekos diena), kas laikā, kad sadarbība starp Baltijas valstīm kino ražošanas jomā kļūst ciešāka, pamanījusies būt pirmā, kuras tapšanā ieguldījumu devušas visas trīs Baltijas valstis.
Tuvā tālā Baltija
Neskatoties uz to, ka kopīgai pagātnes un tagadnes pieredzei it kā taču vajadzētu Latvijas skatītājus intriģēt un ļaut arī izprast un just līdzi lietuviešu un igauņu filmu varoņiem, par kaimiņu kino zinām ļoti maz. Šķiet, šķērslis nav arī tas, ka būtu jālasa subtitri – šis triviālais fakts bieži kļūst par kavēkli mazu valstu filmu nonākšanai lielvalstu kinoekrānos. Tomēr Lietuvas un Igaunijas filmas, kas Latvijas kinoteātru regulārajā repertuārā pabijušas pēdējo 20 gadu laikā, saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem. Situācija ir absurda – lai gan galvenajiem kino izplatītājiem, kas darbojas Latvijā, filiāles vai sadarbības partneri ir visās trijās Baltijas valstīs, viņu skatiens lielākoties tik cieši vērsts komerciāli izdevīgā Holivudas vai Krievijas kino virzienā, ka tuvākā apkārtne kļūst par aklo zonu.
Sadarbība Baltijas valstu starpā tomēr ir. Padomju periodā, kad kino uzņemšanu lielā mērā pieskatīja un vienoja “centrs” Maskavā, virkni populāru lomu Latvijas filmās nospēlēja lietuviešu aktieri, un “apmaiņas programma” šajā jomā pastāvēja arī starp Latviju un Igauniju, taču mūsdienās sadarbība pārsvarā notiek aizkadrā – vai tas būtu lietuviešu tehniskais personāls, kas nereti piedalās Latvijas filmu uzņemšanā, mūsu režisores Lailas Pakalniņas ar igauņu operatoru Arko Oku un montāžas režisoru Kasparu Kallasu veidotās filmas, vai bērnu iemīļotā dzīvespriecīgā igauņu sunīte Lote, kuras piedzīvojumi animēti Latvijas studijā “Rija”. Līdz šim sadarbības bijušas divpusējas, bet “Senekas dienai” producenti ir trīs – Uljana Kima no Lietuvas, Roberts Vinovskis no Latvijas un Rīna Sildosa no Igaunijas. Visi trīs pārstāv katrs savā valstī panākumiem bagātas studijas ar pieredzi kopprodukcijās. Tā, piemēram, Latvijas studijā “Lokomotīve” pēdējos gados tapušas filmas “Cilvēki tur” un “M.O.Ž.”, kā arī “Pelnu sanatorija”, kuras līdzproducents ir “Studio Uljana Kim”. Abas studijas sadarbojušās, arī veidojot lietuviešu filmu “Spēlmanis”, vienu no retajām, kas iekļuvusi Latvijas kino repertuārā. Savukārt Rīna Sildosa ir ne tikai jau pieminēto animācijas filmu par Loti producente, viņas studijā „Amrion Productions” tapušas arī daudz nopietnākās un pretrunīgu reakciju izsaukušās igauņu filmas “Klase” un “Kertu. Mīlestība ir akla”, kas Latvijā rādītas kinofestivālu ietvaros.
Strādāt kopā producentus mudina, no vienas puses, pragmatiski iemesli – iespēja finansējumu idejas īstenošanai meklēt vairākos avotos (“Senekas dienu” finansējušas visu Baltijas valstu nacionālās kino institūcijas) un gūt atbalstu Eiropas Savienības programmās. Taču vismaz tikpat liela motivācija ir savstarpēja radošuma smelšanās un cerība, ka filmu izdosies izplatīt plašākam skatītāju lokam.
Kā labāk dzīvot?
Tomēr “”Senekas diena” nav politiska filma, tās varoni interesē tikai mīlestība un mūzika”, tā filmas pirmizrādē skatītājus brīdināja režisors Kristijons Vildžūns. Viņš pats reiz bijis populārs mūziķis un filmas vajadzībām atjaunojis savu grupu “Siaures kryptis”, ar ko kopā ierakstījis 80. gadu beigās sacerētās dziesmas. Šī autobiogrāfiskā detaļa kļūst par filmas spēcīgāko aspektu – pauzēs starp sižeta pavērsieniem tās kadri mūzikas pavadībā iegūst videoklipam līdzīgu simbolisku poētismu…
Filmas centrā ir Simons, romantiski noskaņots jauneklis, kurš 80. gadu beigās kopā ar diviem draugiem nodibina “Senekas brālību”, apņemoties dzīvot katru dienu tā, it kā tā būtu pēdējā, bet draudzību drīz vien izjauc mīlas trīsstūris. Atmodas notikumi paliek filmas fonā, ienākot Simona dzīvē vien kā TV ziņas. Šis ir pagaidām vēl negaidīts un oriģināls filmas aspekts – izvirzīt priekšplānā nevis atmodu, bet dzīvi, kas risinājās tai paralēli. Divdesmit piecus gadus vēlāk, apglabājot vienu no jaunības draugiem, Simons sāk pārvērtēt pagātnes notikumus, un, lai gan viņš dzīvo visnotaļ pārtikušu un labu dzīvi, sarūgušais jaunības maksimālisms liedz novērtēt sasniegto. “Senekas diena” koncentrējas uz Simona emocijām, un citi tās tēli ir nepietiekami attīstīti. Tas lāgiem padara neskaidru personāžu motivāciju un galvenā varoņa attiecības ar tiem, taču savā ziņā filmai tas piestāv, jo arī Simons dzīvo kā miglā – viņa māte, sieva un draugi ir ēnas kaut kur redzeslauka perifērijā.
Filmas stāsts tiek izstāstīts nehronoloģiski, lēkājot starp mūsdienām un vairākiem periodiem apmēram gadu ilgā laika posmā 80. gadu beigās, kas apgrūtina tā uztveri. Taču, ja spējat neraizēties par to, kas īsti un kādā kārtībā notika, bet ļauties filmai kā apziņas plūsmai, tad emocionāls pārdzīvojums ir iespējams. Šajā ziņā tā sasaucas ar Vildžūna pirms 10 gadiem uzņemto filmu “Tu esmu es”, kas tika iekļauta Kannu kinofestivāla “Un Certain Regard” programmā, kurā tiek izrādīti kinodarbi ar oriģinālu māksliniecisko rokrakstu. Vildžūna rokrakstu varētu dēvēt par Baltijas “maģiskajam reālismam” piederīgu – reālais un sirreālais tajā organiski saplūst.
Filmas finālā režisors nesniedz atbildi uz jautājumu, kā labāk dzīvot un vai tās varonis patiešām ir samierinājies ar pagātni un atradis saskaņu ar sevi. Tomēr paliek sajūta, ka stoicisma galveno aicinājumu – uzņemties personisko atbildību par savu dzīvi un emocijām – Simons tomēr tā arī nav sapratis.
Uzziņa
Filmu “Senekas diena” vēl dažos seansos ir iespējams noskatīties Rīgas mazākajā un omulīgākajā kinoteātrī “Kino Bize” (tuvākais seanss 23. oktobrī).
