Laura Vinogradova: Mums ir jāprot runāt ar bērniem par dzīvi, par pieaugšanu, par pasauli, kāda nu tā ir 15
Laura Vinogradova, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Man reiz bija sapnis par balto vilku. Tas smaržoja pēc mierpilna sniega un sārtām kāršrozēm. Pienācis pie manis, vilks vienu savu milzīgo ķepu ielika man klēpī un klusi ierūcās.
Es kaut ko noņurdēju pretī, mēģināju ierūkties, bet man vēl tikai jāmācās rūkt, manī vēl neskan ņurdēšana, rūkšana un gaudošana. Es uzliku savu roku uz vilka galvas un pamodos.
Blakus guļ dēls, jūlija tveicē no sevis nost nometis segu, aiz loga dzirdu rūcam negaisu. Ir vajadzīgs milzīgs spēks tādai rūkšanai, milzīga sevis un pasaules pieņemšana. Ir vajadzīga augšana.
Uz naktsgaldiņa divas grāmatas. Viena man, otra dēlam. Lai gan viņš nupat ir iemācījies lasīt, vakaros tomēr priekšā viņam lasu es.
– Mammīt, palasīsi vakarā divas pasakas? Nē, labāk trīs!!!
Un tad es dzirdu, ka bērni nelasot. Ka bērnus vairs neinteresē grāmatas. Kā kuram, un tā ir bijis visos laikos. Domāju, ka tā nav laikmeta iezīme un no tā nav jābaidās.
Par to pat nav jārunā, tas nav jāapspriež smalkās sarunās pie kafijas tases, ir vienkārši jālasa. Jāmācās rūkt un gaudot, ir jāaug. Jāaug līdz baltajam vilkam un vēl tālāk.
Baltie ir polārie vilki, ja domājam par kažoka krāsu. Tie var gadiem ilgi izturēt temperatūru, kas zemāka par nulli, mēnešiem ilgi uzturēties tumsā un nedēļām ilgi iztikt bez barības.
Tie dzīvo vienā no nedaudzajiem reģioniem pasaulē, kur vilkus neapdraud cilvēks. Tātad sargājams, tātad brīnums. Vai tu tici brīnumiem?
Es ticu, ka grāmata ir kā saruna starp rakstnieku un lasītāju. Kamēr vien rakstniekam būs lasītājam ko teikt, grāmatas tiks rakstītas, izdotas un lasītas.
Ja mēs, pieaugušie, turpināsim sarunāties ar bērniem, ja mēs gribēsim viņiem ko teikt, ja mēs sarunāsimies paši savā starpā, tad runās un lasīs arī bērni.
Mums ir jāgrib un jāprot runāt ar bērniem. Runāt par dzīvi, par pieaugšanu, par pasauli, kāda nu tā ir.
Man jāatzīst, ka līdz šim esmu bērniem rakstījusi tikai par mīļumu. Man ir bijusi milzīga vēlme bērnus pasargāt no īstās dzīves, no stiprākām pļaukām un belzieniem, esmu maigi un plīvuroti aprakstījusi kādu dzīves ēnas pusi, jo doma jau laba – sargāt, nosargāt un pasargāt.
Iespējams, pasargāt sevi, jo pati arī reizēm gribētu tos belzienus nesaņemt. Bet nu ir citādi. Es mācos gaudot un rūkt, es mācos savu balsi. Nu zinu, ka ar bērniem ir jārunā un jāstāsta par dzīvi, kāda tā ir.
Bērni tāpat redz, ka pasaulē nedzīvo tikai baltie vilki, kuri lielām ķepām brien pa tīru sniegu. Ir visādi. Ir pelēkie, kas, dzīvojot nebrīvē, saplosa savas māsas un brāļus, saplosa tēvu un māti.
Ir balto vilku mātes, kuras var nogalināt savu lamatās sakropļoto mazuli. Ir vientuļie vilki, kas pametuši baru, lai veidotu paši savu, un ir arī vilki, kas no bara padzīti vecuma dēļ. Ir visādi.
Ne vienmēr vilki ir priecīgs bars, kurā visi palīdz audzināt mazuļus. Ne vienmēr mazuļi draiski rotaļājas, kamēr pieaugušie vilki, smaidot tajos nolūkojas.
Vai mūsu centieni bērnus pasargāt, viņus patiešām pasargā? Vai labāk tomēr nav ar grāmatu palīdzību ļaut bērniem pašiem augt un rūkt. Augt grāmatās. Lasīt un sarunāties savā starpā un dzirdēt arī pieaugušos.
Bērniem ir kāds īpašs vecums, kad vecāku runātais tiešām ir tāda nesaprotama ņurdēšana pavisam citā valodā. Gar ausi tas viss pazūd kaut kur starp kokiem, skrituļdēļiem un telefona kamerām.
Bet, ja pieaugušie runā ar viņiem grāmatās, tad ir citādāk. Tad var saklausīt, tad var to ņurdēšanu reizēm pat saprast.
Man ir ļoti liels prieks, ka bērnu literatūra Latvijā kļūst drosmīga un sāk runāt ar bērniem pa īstam.
Man ir prieks, ka bērnu literatūrai Latvijā ir savi īpašie svētki – Jāņa Baltvilka balva, kas sumina ne tikai Latvijas literatūru bērniem, bet godina arī ārvalstīs tapušo un tulkoto.
Jāņa Baltvilka balva ir ne tikai balva grāmatu autoriem, tā ir balva visai bērnu literatūrai. Balva tam, ka grāmatas rakstīs un lasīs. Dzīve tomēr ir nepārtrauktība.
Jāni Baltvilk, Balto vilk – lai Tev skaista dzimšanas diena debesīs! Un, lai gan līdz šim Tu man vairāk esi asociējies ar putniem, ne vilkiem (nu saprotu, ka putni jau Tev tikai galvā), sirdī Tev vienmēr bijis īsts un stiprs vilka rūciens!
