Dace Terzena: Pilsēta, kas patiešām domāta cilvēkiem, nav neiespējama utopija 0
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kad deviņdesmitajos tikām pie apbūves gabala un izlēmām celt privātmāju Pierīgā, tas nebija kāds dziļi apsvērts lēmums tāpēc, ka mēs būtu secinājuši – galvaspilsētā ir jaunai ģimenei nedraudzīga politika, nav sakopta vide, slikta infrastruktūra u. tml.
Tā vienkārši bija jaunu cilvēku normāla reakcija uz padomjlaika pieredzi – ikdienu šaurajos blokmāju dzīvoklīšos, kvadrātmetru skaitīšanu “uz deguna”, vai tev kas vairāk pienākas vai nepienākas.
Nav jābrīnās, ka pēc neatkarības atgūšanas cilvēki kā aizcietušies metās apgūt jaunās iespējas.
Katrs savu sapni īstenodams, diez vai kāds domāja par strauji rūkošo Rīgas iedzīvotāju skaitu vai paradoksālajām un arī negatīvajām blaknēm, kuras nesīs masveida tiekšanās pēc “sava kaktiņa, sava stūrīša zemes”.
Pierīgas pašvaldības tagad ir zirgā – iedzīvotāju skaits, tātad arī viņu maksātie nodokļi, turība un tās sniegtās iespējas aug, kas labi.
Taču rītos sapņu māju iemītnieki visbiežāk katrs sēžas savā mašīnā, lai dotos strādāt vai mācīties uz galvaspilsētu, un ap Rīgu veidojas sastrēguma ķekari.
Tādi paši – vakarā, kad visi brauc atpakaļ uz savām sapņu “fazendām”. Un tas nemaz nav labi.
Arī es negribot piedalos šajā absurdajā, dabai nedraudzīgajā un dārgajā procedūrā, jo tagad, kovida laikā, ar autobusu braukt izvairos. Un tāpat kā tūkstošiem citu sēžu savā spēkratā, stumdoties garos sastrēgumos, lai tiktu iekšā un ārā no Rīgas.
Vienīgi iespēja strādāt attālināti ļauj šajā riņķa dancī nepiedalīties diendienā.
Būtiski ir mainījusies arī vide, kurā kādreiz ienācām, – savulaik apkārtējās pļavās vēl ganījās govis, tagad netālu verd vienmēr pārpildītā šoseja un Rīgas apvedceļa aplis kā raganu katls, bet saskatāmā attālumā acīs griež milzīgas loģistikas būves monolītie mūri.
Vienīgā cerība uz Ķekavas apvedceļu, kas varbūt kādreiz atkal ļaus justies kā klusā piepilsētā.
Pierīgas uzplaukumam, manuprāt, ir vēl pāris nelāgu aspektu, kas raksturo laikmetu, – cik daudz ir to, kas, būvējot sapņu namus, iekrita aizņēmumu valgos, bija spiesti ēkas atdot bankām, doties peļņā uz ārzemēm, lai nomaksātu parādu.
Cik daudzi cēla mājas, cerot, ka nu tajās kopā dzīvos ģimene vairākās paaudzēs?
Bet bieži izvērties citādi – bērniem ir pašiem savi sapņi, un viņiem vecāku izplānotais izrādījies nevajadzīgs. Tā ir Pierīgas spozmes klusā, neredzamā puse.
Kas to zina, varbūt daudzi no bērniem, kuru vecākiem reiz bija sapnis tikt ārā no Rīgas, vēlēsies atkal tajā atgriezties?
Pilsētas atslēgu kārotāji pirms domes ārkārtas vēlēšanām sola Rīgu beidzot darīt no korupcijas tīru un brīvu, dzīvu un zaļu, jaunām ģimenēm un uzņēmējiem draudzīgu.
Un kam gan citam, ja ne kritiski domājošiem, jauniem un enerģiskiem ļaudīm politiķus turēt pie vārda?
Ne velti tik daudz jauno un apņēmīgo jau darbojas Rīgas apkaimju aktīvajās apvienībās. Gan Lielo kapu kopēji, gan Pārdaugavas patrioti, gan Miera ielas un Tallinas ielas radošā kvartāla veidotāji taču apliecinājuši, cik daudz ir pašu rīdzinieku spēkos.
Un ka pilsēta, kas patiešām domāta cilvēkiem, nav neiespējama utopija.
Cerēsim, ka jaunā paaudze pieredzēs arī pilnvērtīgas gājēju zonas izveidi Rīgā – viedokļu sadure ap Tērbatas ielas eksperimentu bija teju uz dzīvību un nāvi, bet varbūt tā kļūs par urdošu impulsu gājēju ielas ideju nepaslaucīt zem paklāja vispār.
Nu, vismaz ne uzreiz, ne nākamajā dienā pēc vēlēšanām…
