Sapnī redzētais atveda uz Latviju. Vācietis Sebastians meklē kara laikā pazudušo radinieku 4
Jau trešo reizi vairākus mēnešus Latvijā pavada vācu jaunais inženieris Sebastians Viņa mērķis ir uzzināt kaut ko vairāk par vectēva brāli Paulu, kas, būdams kara lidotājs, 1944. gada 5. augustā pie Jelgavas pazuda bez vēsts.
Pēc kara ģimene centās atrast savu tuvinieku ar Sarkanā Krusta palīdzību. Tomēr tas nedeva rezultātu. Pirms trim gadiem Sebastians mājās redzēja sapnī purvu, kurā ir nokritusi kara lidmašīna un kurā atradās mirušais onkulis. Gan šā sapņa iespaidā, gan vēlmē iepriecināt savu deviņdesmit divus gadus veco vectēvu Klausu, kas visu mūžu ir gaidījis ziņas par brāli, Sebastians nolēma doties uz Latviju un veikt pētījumus Jelgavas apkārtnē, kur, kā atklāj kara laika dokumenti, izgaist Paula pēdas. Savās pētnieka gaitās Sebastians ir saistījies ar Latvijas Brāļu kapu komiteju, vēstures pētniekiem, vēris daudzas durvis viensētās un ciemos Jelgavas un Iecavas novados. Pateicoties šiem meklējumiem, Tērvetes mežā atradās kāda cita lidotāja notriekšanas vieta, ko vietējie ļaudis bija iesaukuši par Lidotāja kapu. Pārrokot šo zemi, tieši Sebastians veiksmīgi pamanīja metāla identifikācijas žetonu, kādi tiek doti karavīriem. Tomēr viņa mērķis noskaidrot Paula likteni tā arī nav sasniegts.
Par 90 procentiem īstā lidmašīna
Svarīgi, ka pagājušajā rudenī mežmalā Jelgavas novada Valgundes pagastā pie Putriņu mājām Sebastianam un viņa palīgiem izdevās atrast zemē ietriekušās lidmašīnas vraku, kas, pēc Sebastiana domām, “par deviņdesmit procentiem varētu būt īstā”. Tā vedina domāt atrastās lidmašīnas samērā retais lidmašīnas modelis “FW 190 A6”, ar kuru lidoja Pauls. Vairāk nekā pusgadu Sebastians cītīgi pētīja zemē salasītās detaļas (sākumā viņš to darīja Latvijā, bet vēlāk – Vācijā, kur atradums tika nogādāts kā ceļotāja bagāža). Tomēr dzinēja numuru vai kādu citu pazīmi, kas par simt procentiem apliecinātu, ka tā ir meklētā lidmašīna, atrast neizdevās. Svarīgi piebilst, ka Putriņu zemē līdzās lidmašīnas vrakam neatradās cilvēka pīšļi. No tā var spriest, ka lidotājs, pirms avarējusī vai notriektā lidmašīna skāra zemi, bija izlecis ar izpletni un vismaz vēl kādu laiku dzīvojis. Versiju par lidotāju, kas no lidmašīnas izlecis ar izpletni, stāstīja arī kāds no vecajiem kaimiņu māju iedzīvotājiem.
No vienas puses, Sebastians piekrīt saprāta vadītai iebildei, ka Latvijas zemē, kur no Otrā pasaules kara guļ tūkstošiem nezināmu karavīru, atrast deviņpadsmitgadīgā Silēzijas vācu jaunieša Paula mirstīgās atliekas ir līdzīgi kā meklēt adatu siena kaudzē. Padomju Savienībā, kas bija okupējusi Latviju, kritušos pretinieka karavīrus neidentificēja un brāļu kapos neguldīja. Taču Sebastians cer uz to, ka krītošu lidmašīnu varēja pamanīt daudz cilvēku. Tādēļ, viņaprāt, par to varētu būt saglabājušās liecības. Sebastianam ir arhīva ziņas tikai par 220 Latvijas teritorijā notriektajiem vācu iznīcinātājiem. Modelis “FW 190 A6” ir tikai četrdesmit lidmašīnām. Tiesa, pēc tam, “kad par deviņdesmit procentiem īstajai lidmašīnai” līdzās lidotāja pīšļi neatradās, uzdevums kļūst sarežģītāks. Vienīgi pozitīvi šķiet tas, ka ar lielāku varbūtību sašaurinās pārmeklējamā vieta. Tas ir daudzviet mežu klātais Jelgavas novada Valgundes pagasts. Tajā pašā laikā Sebastians pieļauj: iespējams, ka viņa bojāgājušais radinieks ir jāmeklē citviet. Kara lidmašīna “Focke – Wulf” attīstīja ātrumu līdz 600 kilometriem stundā jeb minūtē varēja nolidot desmit kilometrus.
“Satiksimies virs Mītavas!”
Saistībā ar Paulu arhīvā Vācijā ir saglabājies frontes ziņojums par to, ka 1944. gada augustā no Skultes (ciems Mārupes novadā) lidlauka pacēlās četri vācu iznīcinātāji, kuru mērķis bija novērst padomju bumbvedēju uzbrukumu vācu sauszemes spēkiem pie Jelgavas. Ap pulksten 17.55 izlidojusī četru vācu lidmašīnu grupa satika 12 padomju iznīcinātājus. Sākās gaisa kauja, kuras laikā Pauls zaudēja kontaktu ar pārējām trim vācu lidmašīnām. Plkst. 18.00 viņš pa rāciju jautāja grupas vadītājam, kur tas atrodas. Atbildē bija pavēle: “Satiekamies virs Mītavas 6000 metru augstumā!” Pauls pavēles saņemšanu neapstriprināja. No tā Sebastians secina, ka šajā brīdī viņa radinieka lidmašīna tika notriekta. To, ka šajā gaisa kaujā tika notriekta viena vācu lidmašīna, apstiprina arī Sebastiana iegūtie kara arhīva dokumenti Krievijā.
Negaidīti šopavasar viņš vectēva mājās atrada, visticamāk, vecvectēva ārsta, arī Paula, glabātās apmēram simts vēstules, ko vectēva brālis rakstījis uz mājām mātei. Pirmās vēstules ir no lidotāju skolas Vācijā. Taču pēdējas piecpadsmit vēstules nākušas no Austrumu frontes, kur Pauls, kam tolaik bija deviņpadsmit gadu, atradās apmēram divus mēnešus un veica trīsdesmit kaujas lidojumu. Sebastians stāsta, ka šajās vēstulēs ir jaunieša izmisums par draugu bojājeju, ko viņš redzējis dienu no dienas. Pauls vēstulēs mātei jautā: “Kad pienāks mana kārta?” Pēdējā vēstule izsūtīta 1944. gada 4. augustā.
Jāpiebilst, ka 1945. gada maijā, bēgot no Silēzijas, kas pēc kara tika iekļauta Polijā, gāja bojā arī Sebastiana vecvecmamma Margarita. Bet vectēvs Klauss, kas arī mācījās kara lidotāju skolā, divus mēnešus pirms Vācijas kapitulācijas septiņpadsmit gadu vecumā tika apbruņots ar šauteni un sūtīts pret uzbrūkošo pretinieku. Klausu ievainoja apmēram trīsdesmit kilometru no mājām, kas atradās Silēzijas pilsētiņā Lancešutā. Sebastians domā kādreiz aizbraukt apskatīt vietas, kur dzīvojuši viņa senči, apmeklēt arī vecvecmāmiņas kapu, kas atrodas Čehijas teritorijā.
