Sapņi par “normālu ģimeni”. Mūsu gaidu zemūdens akmeņi 0
No kurienes tie nāk – sapņi par ideālo ģimeni? No bērnības? Bet nav teikts, ka tu vēlētos dzīvot tā, kā dzīvoja tavi vecāki. Visticamāk, tieši pretēji. Tad no kurienes tu zini, kādai vajadzētu būt ģimenei? Tavai ģimenei? Jautā Irina Dibova, geštaltterapeite, profesionāls koučs.
Ģimene ir vieta, kur jūties labi. Kurā visas tavas vajadzības ir izpildītas. Tā ir paradīze zemes virsū.
Katram no mums bija paradīzes laiks. Tas bija laiks, kad bijām mazi. Un tur bija lieli, pieauguši cilvēki, kuri mūsu vietā visu izlēma un atrisināja visas mūsu problēmas. Ja viņi bija vairāk vai mazāk labi vecāki, tad mums bija pietiekami daudz drošības un brīvības.
Viens no sieviešu sapņiem par ideālo ģimeni ir cerība, ka vīrs aizstās māti un tēvu.
Ka aiz viņa es būšu drošībā kā aiz akmens sienas, kā bērnībā pasargāta no visām lielās pasaules problēmām. Pateicībā par to es būšu jauka un mīļa. Laba, bet ar mēru kaprīza. Es darīšu to, kas man patīk, bet “laikā gatavošu stundas”, es gatavošu ēst un uzkopšu dzīvokli, es rūpēšos par bērniem. Ja es nolemšu strādāt, tas būs ne vairāk kā mans “hobijs”, par šo naudu es varēšu nopirkt sev “saldējumu”, bet tā noteikti nebūs nauda, par kuru var nopirkt drēbes vai mēnesi pārtikt. Un “tur augšā” būs liels un pieaudzis cilvēks, kurš uzņemsies visus svarīgos lēmumus, rūpējoties par mani, manu dzīvi un mūsu bērniem. Ja manā bērnībā tie bija tēvs un māte, tagad būs mans vīrs.
Tātad šajā variantā vīrs ir kā tēvs. Sieva ir bērns, kuru mīl un par kuru rūpējas.
Apprecoties sieviete cer dzīvot tāpat, kā viņa dzīvoja vecāku mājā. Vīrs kļuvis par vecākiem – “mamma un tētis”, kas par viņu rūpējās, mīlēja viņu, kas visu izlēma un lielā mērā bija atbildīgi par viņas dzīvi.
Veidojot ģimeni, sieviete būtībā sapņo atkārtot savu bērnību, bērna sajūtas savu vecāku mājā, bet tikai uzlabotā ideālā variantā.
“Precējusies” nozīmē “dzīvo kā Kristus azotē”.
Vīrs tiek iztēlots kā tēvs – rūpīgs vecāks mazai meitenei. Kura var būt kaprīza, ja strādā, tad naudu tērē tikai sev; var “pastāvēt uz savām tiesībām”, bet vienmēr viņai jātiek pilnībā pieņemtai un mīlētai.
Faktiski, tāpat kā vecāku ģimenē, šis modelis nozīmē atbildību, “vecāku” kontroli (tagad – vīra), brīvības ierobežošanu. Vecāki ir atbildīgi par saviem bērniem, viņi kontrolē, saka, ko darīt, pieņem pamatlēmumus. Iesaka, kā ģērbties, kā uzvesties, ko ēst, ar ko nodarboties. Kontroles līmenis un spiediens katrā ģimenē ir atšķirīgi.
“Tēva-meitas” modelī meitai ir daudz mazāk brīvības, viņai ir pienākums “maksāt” par mīlestību, rūpēm un nodrošināšanu. “Kamēr dzīvo manā mājā un uz mana rēķina, tu darīsi to, ko es saku.” Cena mēdz būt dažāda.
Ja cena pieņemama, pāris ir pilnīgi apmierināts ar šo ģimenes modeli.
Bet gadās, ka viss būtu kārtībā un iestātos ilgi gaidītā laime, ja tavs vīrs nesapņotu… par māti. Ne par mazu meiteni-princesi (par to var kļūt meita), bet gan par māti tavā personā.
Šajā variantā sieva ir kā māte. Vīrs ir mīļais, dievinātais dēls.
Vīrieša sapņos – sieviete viņam būs ideāla, rūpīga māte. Viņai no kaut kurienes būs nauda. Māja vienmēr būs tīra, silta un ēdiens pagatavots. “Mamma” visu nemanāmi paspēs. Viņa rūpējas par visu un visu kontrolē. Tieši viņa zinās visu par vīra veselību, atcerēsies ārsta apmeklējuma datumu un medikamentu lietošanas laiku, nodrošinās pareizu uzturu. Ja ir bērni, tad par visu – “bērnudārzs, pulciņi, skola, nodarbības, vecāku sapulces, ārsti utt.” – atbildēs viņa. Viņa lietās iesaistīsies pēc vajadzības, atbalstīs izaugsmi, bet dos pilnīgu brīvību.
Tas ir sapņos. Patiesībā – ja sieviete atbild par visu, ieskaitot ģimenes nodrošināšanu, viņa stingri kontrolēs, kā visi ģimenes locekļi izpilda savus pienākumus. Vīra “brīvība”, tāpat kā bērnu, ir skaidri reglamentēta. Pat ja ” sieviete-māte” nav galvenā pelnītāja ģimenē, šajā modelī viņa ir “likums un kārtība”.
Šie divi modeļi ir no vienas operas – tie ir cerība par paradīzi zemes virsū, par siltu mājvietu, aprūpēšanu, “miera ostu”, bezierunu pieņemšanu. Par to, ka neatkarīgi no tā, kāds tu nebūtu un ko nedarītu – tevi pieņems un vienmēr par tevi rūpēsies. Tu vari būt slims, vari gadiem nestrādāt, meklēt sevi, dzert, krist depresijā – par tevi joprojām rūpēsies, uzturēs, pacietīs (vēl labāk – maigi mīlēs), tevi pieņems jebkādu. Sapnis par ideālo tēva māju. Par beznosacījumu mīlestību.
Gadās, ka pārī abi cilvēki ir ar infantilām prasībām pret otru.
Tie ir divi bērni, kuriem nepieciešams spēcīgs, pieaudzis otrs cilvēks.
Izsalkušie zēns un meitene dusmīgi skatās viens uz otru.
Neviens no viņiem nevar remdināt otra badu:
“Es meklēju vīrieti, kurš rūpēsies par mani. Apgādās mani un mūsu bērnus. Kuram es varētu uzticēties un uzticēt savu dzīvi.”
“Es nevaru tev to sniegt. Man vajadzīga gādīga māte, sieviete, kas pati uzņemsies gandrīz visu. Vai tu būsi tāda?”
Tā ir konflikta būtība, kas šādos pāros izskan visos strīdos, neapmierinātībā, aizvainojumā, asarās, izmisumā, vientulībā, izsalkumā, pārpratumos.
Konflikts izlādējas, kad rodas izpratne, ka neviens no pāra nevar kļūt par otra aprūpētāju, ka neviens nevar dot otram to, ko viņš gribētu saņemt.
Kad cerība uz “normālu ģimeni” sabrūk. Kad kļūst skaidrs, ka nav, kas mani pabarotu. Ka nav glābēja. Neviens neatnāks un neglābs mani. Neviens neuzņemsies atbildību par mani. Viss, kas man ir, ir es un mana atbildība par sevi un bērniem (ja tādi ir). Ko es darīšu ar šo atbildību, ir mana darīšana. Varbūt došos meklēt citu apgādnieku (barotāju) vai sākšu meklēt atbalstu un spēkus sevī.
Atbalsta meklēšana sevī ir sarežģīta un laikietilpīga. Šis process norāda uz iziešanas no atkarīgajām attiecībām sākšanos.
Tajā pašā laikā būtu labi neiekrist lieluma mānijā un neiedomāties, ka vari pienācīgi vienatnē paveikt to, kas būtu jādara divatā. Tikt galā ar bērniem, strādāt, visur paspēt, visu apmaksāt un visu paveikt par simts procentiem. Izelpo. Tu neesi visvarens.https://psy-practice.com/publications/prochee/mechty-o-normalnoy-seme-dve-storony-odnoy-modeli/
Atkarīgas attiecības dod cerību, ka šis cilvēks aizlāpīs caurumu manā dzīvē – finanšu vai emocionālo. “Kamēr esmu ar viņu, nekad nebūšu vientuļa vai nebūšu trūkumā.”
Tas ir labi, ka tiek atklāta šī vajadzība. Tas atklāj paša vientulību un nošķirtību no otra cilvēka. Un arī tavas prasības, lai otrs kļūtu par apgādnieku – barotāju, tāpat kā bērnam.
Problēma ir tā, ka izsalkušo bērnu nevar pabarot. Šo nepieciešamību, vajadzību, tavu iekšējo caurumu var tikai atklāt. Un tad piepildīt ar savu dzīvi. Grāmatām, radošu darbu, mācībām, komunikāciju ar dažādiem cilvēkiem, draudzību, bērnu audzināšanu, darbu, interesantiem projektiem, ceļojumiem. Un nemēģināt aizpildīt caurumu ar viena cilvēka palīdzību. Arī šim cilvēkam, visticamāk, ir savs “caurums”.
Avots: psy-practice.com
