Sapņi, no kuriem nevar pamosties 0
LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā līdz 15. decembrim Gintera Krumholca personālizstāde “Kāpēc tu mani nepamodināji?”.
“Izstāžu zāles “Arsenāls” otrajā stāvā stipri ož pēc krāsas,” pie sevis nodomā apmeklētājs, kāpjot pa vecajām, čīkstošajām koka kāpnēm, lai apskatītu jauno Gintera Krumholca izstādi. Jau pēc brīža smarža sajauksies ar pirmajiem vizuālajiem iespaidiem un kļūs par atmiņas kodu, lai promejot tas pats apmeklētājs pēkšņi pieķertu sevi pie domas, ka smaržo pēc jaunās mākslas.
Visticamāk, nevajadzētu pārspīlēt mūsu deguna nozīmi vizuālas mākslas uztverē, bet šis fakts ir patiešām mulsinošs, jo parasti tikko pabeigtu darbu terpentīna rūgtumu var saostīt gleznu izstāžu atklāšanā. Tajā brīdī, redzot neizgulēto nakšu zilumus zem mākslinieka acīm un jūtot nenožuvušo krāsu aromu, mēs gūstam reibinošu iespaidu no māk-slas, kas vēl nav atdzisusi no otas pieskārieniem. Bet kāpēc tēlniecības izstādē ož pēc aerosolkrāsām?
Ginters Krumholcs ir viens no tiem mūsdienu tēlniekiem, kas ne tikai eksperimentē ar sintētiskiem materiāliem, bet arī konsekventi pārvērš tos savas mākslas zīmolā. Savā jaunajā izstādē viņš atkal pārliecinoši demonstrē, ka krāsotie poliestera sveķi ir materiāls, kas der ne tikai sīkplastikai, bet var apmierināt arī monumentālas tēlniecības prasības.
Izstāde “Kāpēc tu mani nepamodināji?” atšķirībā no mākslinieka iepriekšējām skatēm veido veselu ansambli ar pietiekami skaidru simbolisko vēstījumu, kura centrālais motīvs ir nāve. Protams, nāve ir mūžīga un neizsmeļama tēma, par kuru mākslinieki aizdomājas dažādu iemeslu dēļ. Vieniem tā šķiet filozofiski pievilcīga abstrakcija, citiem – subjektīvi nozīmīgs pārdzīvojums, kam jāgatavojas visu dzīvi. Bet beigās nāves tēmas interpretācija sanāk tikpat krāšņa un daudzveidīga kā pati cilvēce. Tomēr Rietumu civilizācijas vizuālajā kultūrā ir izveidojusies zināma ikonogrāfiskā sistēma, kas atgādināja par dzīves īslaicību (memento mori) tiem, kuri labprāt par to nedomātu. Augļi un dārzeņi ar puvuma pazīmēm, nokaltuši ziedi greznajos pušķos, miroņu skeleti, kas aktīvi darbojas starp dzīvajiem, vai cilvēka galvaskausi pie elēģiski degošas galda sveces – tas viss nepārprotami pieder nāves apcerēšanai jeb vanitas tēmai mākslā. Gintera Krumholca izstādītie darbi pievienojas šai tēlu rindai, paplašinot nāves asociāciju loku.
Balto velvju segtajā zālē pieklusinātā gaismā gluži kā baznīcas kriptā trīs skulptūras – divas cilvēku figūras un viens monumentālais panno – spiežas pie sienām, bet aizņem visu platību. Pelēka grīda un tās pašas krāsas gludi noslīpētas figūras kā mirušo ēnas, kā izbalējušas atmiņas, kā sadeguša laika pelni klusumā apdzīvo telpu Skulptūras, kas izlietas no vieglas plastmasas, dod māksliniekam iespēju brīvi spēlēties ar tām kā ar manekeniem. Vīrietis kapucē stumj zārku sienā (zārks pa pusei jau ir pazudis), uz sienas karājas it kā arheoloģiskos izrakumos atsegta skeletu kārta, kuras priekšā gaisā sastingusi sēdošās sievietes (varbūt arheoloģes) figūra. Pēc mākslinieka teiktā, šo tēlu radīšanu inspirējuši atsevišķi ikdienā fiksēti notikumi, piemēram, no braucošas mašīnas loga vērota slimnīcas morga darbinieka rosība ap zārku vai arheoloģisko izrakumu apmeklējums kādā senā mēra laika masu kapsētā. Lai tā būtu, bet svarīgākais šajā gadījumā ir nevis tas, kas eksponēts, bet gan – kā. Kā apvērst zemes plāksni ar virsū sēdošo sievieti tā, lai pats apmeklētājs (nevis skulptūras) pazaudētu gravitāciju un uz īsu brīdi sajustu sevi lidojam bezsvarā? Šķiet, ka tieši tēlniecības darbu un telpas mijiedarbību varētu nosaukt par lielāko šīs izstādes sasniegumu.
Skatoties uz šo krāsu un apjomu spēli, tomēr paliek jautājums – vai mākslinieks ar tēlniecības līdzekļiem varēja adekvāti izteikt savas domas vai pārdzīvojumus? Vai tas, ko mēs varētu saprast bez tēlnieka komentāra, sakrīt ar viņa ieceri? Izstādes nosaukums negaidīti dod ne tikai pavedienu darbu interpretācijai, bet būtiski padziļina tēlu emocionālo kapacitāti. Jaunā šķautne, kas parādās nosaukumā, nomaina drūmo nāves tēmas noskaņojumu pret apcerīgu filozofisku nostāju ar rūgtuma piegaršu. “Kāpēc tu mani nepamodināji?” Kurš? Kad? Kāpēc? Jautājumi bez atbildēm. Vai šeit mums atkal jāsāk minēt, kam mākslinieks uzdod šo jautājumu ar viegli jūtamām pārmetuma notīm? Vai varbūt to uzdod izstādes varoņi, kuru atsegtie kauli vairs nevar klusēt? Pēkšņi nāves un miega tēmas poētiskā veidā saplūst vienā tēlā.
Visticamāk, ka Hamlets zinātu, par ko ir Gintera Krumholca izstāde, jo Šekspīra lugā šis nāves tēmas “pētnieks” skaidri noformulēja, ka nomirt tas ir tas pats, kas aizmigt un ne vairāk: “Gals sirdēstiem un tūkstoš citām likstām, kas mūsu miesas tiesa.” Un viņam bija taisnība, jo garīgie un laicīgie valdnieki, guļot uz kapu pieminekļiem bazilikās, šķiet tikai uz mirkli pievēruši acis. Guļ pelnos Herkulānas un Pompeju iedzīvotāji, sapnī dzirdot, kā trīc zeme no Vezuva nepacietības; guļ klusumā “Barberīnī Fauns” Minhenes Gliptotēkā, savā dabiskumā un skaistumā mulsinot apkārt staigājošās dāmas; uz gaisīga matrača aizmidzis Borgēzes izlutinātais Hermafrodīts; guļ nimfas, dievi, guļ daosu mūks Džuandzi un nevar vienā sapnī ieraudzīt sevi kopā ar tauriņu; guļ mirušo kauli zārkos, sarkofāgos, baznīcu interjeros un muzejos. Guļ arī Gintera Krumholca darbi un, neskatoties uz izstādes nosaukumu, grib, lai viņus pamodina skatītāji ar savu dzīvo uzmanību, “jo kādi gan mums nāves miegā sapņi var rādīties, viss mirstīgais kad zudis?”.
Viedokļi
Aija Cimdiņa, valsts ierēdne: “Nezinot neko vairāk par mākslinieku, šķiet, ka autors ar šiem trim elementiem – sievieti, vīrieti ar zārku un skeletiem pie sienas – liek mums domāt par nāvi. Par nāvi kā eksistenciālu lietu. Telpas izkārtojums ir vēss. Pelēcīgās krāsas rada drūmu nokrāsu. Iespējams, tas radīts ar mērķi, lai veicinātu mūsu domāšanu.”
Velta Rumniece, pensionāre: “Ja sākotnēji apmeklēta Egīla Rozenberga personālizstāde, tad, nonākot līdz Gintera Krumholca izstādei, rodas vilšanās. Tukšums telpā. Un, pasarg dievs, skeleti pie sienas. Vai autors tomēr nevarēja padomāt arī par gados vecākiem cilvēkiem, kas mēdz apmeklēt izstādes? Varbūt es kā vecs cilvēks arī nesaprotu šo moderno mākslu, bet jūtu, ka autors ir centies. Apmeklētāji būs, bet, vai viņi sapratīs, tas ir viņu pašu uzdevums.”
Marius Spiendels, brīvmākslinieks: “Latviešu māksla ir kaut kas nepārspējams. Mani kā modernās mākslas piekritēju sajūsmina autora ideja par skeletiem pie sienas. Radās pat jautājums – vai šie skeleti ir īsti vai tikai veidojums? Trīs elementi, bet kā tie kombinē cits ar citu. Esmu patīkami šokēts. Un to reti māksla spēj ar mani izdarīt.”
