Transcendentālais lidojums 0
20. gadsimta krievu teologs Pāvels Florenskis pret sapņiem izturējās ar daudz lielāku bijību, uzskatot tos par tiltu starp realitātēm. Viņaprāt, sapnī dvēsele piedzīvo citu realitāti un pat “visrupjākajiem” no mums sniedz nojautu, ka ir arī kāda cita realitāte, cita dzīve, ne tikai redzamo materiālo lietu realitāte. Un abas mūsu dzīves puses ir vienlīdz svarīgas. Sapnī piedzīvotais ir kas vairāk par blāvu mūsu realitātes atspulgu. Sapņu realitātei piemīt pašai sava vērtība. Daudziem mistiķiem svarīgākie pārdzīvojumi saistīti tieši ar sapņiem, pretstatā kuriem mūsu realitāte atkāpjas. Sapņošana ir pāreja no vienas sfēras otrā, bet sapnis ir simbols. Viss zīmīgais lielākoties mēdz atklāties vai nu caur sapni, vai kādā smalkā nomoda–sapņa stāvoklī.
Taču ne katrs sapnis kļūst par tiltu uz citu realitāti. Svarīgs kāds īpašs miega stāvoklis, kas ierosina pāreju. Florenskis šo stāvokli nosauca par “smalko” sapni. Vakara sapņi ir vairāk piezemēti, tiem piemīt psihofizioloģiska nozīme, kā tā izpausme, kas sakrājies dvēselē no dienā piedzīvotā. Savukārt rīta puses sapņojumi ir vairāk mistiskas dabas, jo dvēsele, piepildīta ar nakts apziņu un pieredzi, ir vairāk attīrīta no visa empīriskā. Iemiegot mēs itin kā pārgremojam aizvadītās dienas iespaidus, sakārtojam emocijas, atbrīvojamies no aizvainojumiem un sāpēm. Miega vidū dvēsele lidinās vieglos citas realitātes vējos, sapņu gandrīz nav. Tad pakāpeniski sapņu atkal kļūst vairāk, taču to raksturs ir gluži citāds. Tie ir viegli, skaisti, ietver pabeigtus un ietilpīgus tēlus. Tādos brīžos dvēsele atpūšas. Tie vairs neesot sapņi, bet transfiziskie ceļojumi.
Pilnībā citu sapņu realitāti pavēra amerikāņu rakstnieks un antropologs Karloss Kastaņeda, kurš savās grāmatās atklāja, ka realitātei nav robežu un tas, ko mēs redzam ikdienā un uzskatām par vienīgo reālo pasauli, patiesībā ir vislielākais acu apmāns. Saskaņā ar seno indiāņu mācību, ko viņš apguva pie sava skolotāja dona Huana, sapņi ir vārti uz citu pasauli. Tāpat domājuši ne tikai tolteki, bet vairums seno aborigēnu tautu. Lai iekļūtu sapņa realitātē, Kastaņedas skolotājs teica, ka sākumā nepieciešams sevi apzināties sapnī. Lai to izdarītu, sapnī ir “jāaizķeras” aiz kāda priekšmeta – “jāsatver” tas savā apziņā. Karlosam dons Huans ieteica sapnī atrast savas rokas, un šai praksei viņam bija nepieciešams ilgs laiks, līdz visbeidzot viņam tas tomēr izdevies. Kad Karloss šķērsoja šo robežu, viņš nokļuva neorganisko būtņu pasaulē. Šajā pasaulē tolteki atraduši savus sabiedrotos – būtnes, kas piekrita atbalstīt viņus ar savas enerģijas palīdzību.
Neorganisko būtņu pasaule tik ļoti apbūra Kastaņedu, ka viņš kļuva no tās atkarīgs un nevarēja vien sagaidīt nakti, lai dotos savos nakts ceļojumos. Viņš pastāvīgi dzirdēja kādas neorganiskas būtnes balsi, kuru nosauca par sapņu emisāru. Emisārs viņam daudz ko stāstīja, bet reizēm vienkārši smējās un jokoja. Vēl viņš sastapās ar “izlūkiem” – cita veida neorganiskām būtnēm, kas palīdzēja viņam nokļūt vajadzīgajā vietā sapnī.
