Cilvēka miegs sastāv no lēnā un ātrā miega fāzēm. Katrs ātrā un lēnā miega pāris veido ciklu, kura kopīgais ilgums ir 90 minūtes. Normāls miegs sastāv no pieciem līdz sešiem tādiem cikliem. Cilvēks jūtas labāk izgulējies, ja pamostas tāda cikla beigās. Zinātnieki veikuši interesantu eksperimentu: pētāmajiem atļāva gulēt nepieciešamās astoņas stundas, taču modināja katra sapņa sākuma fāzē. Pēc trim dienām visiem eksperimenta dalībniekiem bez izņēmuma novēroja uzmanības koncentrēšanas traucējumus, halucinācijas, neizskaidrojamu aizkaitinājumu un pirmās psihozes pazīmes. Kad dalībniekiem beidzot ļāva redzēt sapņus, zinātnieki pievērsa uzmanību tam, ka smadzenes kompensē iepriekšējo dienu sapņu iztrūkumu, atrodoties daudz ilgstošākā ātrā miega fāzes režīmā nekā parasti. 0
Sapņu atslēga
Miega stāvoklis ir visnoslēpumainākais mūsu organisma process, ko zinātnieki līdz pat šai dienai nespēj izskaidrot. Cilvēka smadzenes strādā gan nomoda, gan miega laikā. Sapnī cilvēks atpūšas, atjauno spēkus un, paralēli tam visam, vēl redz sapņus. Zinātnieki nevar izskaidrot, kādēļ cilvēks redz sapņus un kā tie ietekmē organismu. Daži uzskata, ka ātrais miegs un sapņi smadzenēm vajadzīgi tādēļ, lai iegūto informāciju sakārtotu un uzglabātu atmiņā. Izpētīts, ka miegā esoša cilvēka smadzenes nosūta un uztver nervu impulsus septiņreiz ātrāk nekā nomodā esoša cilvēka smadzenes. Zinātnieki pieņem, ka tādā veidā smadzenes konvertē informācijas fragmentus uz ilglaicīgo atmiņu.
Izņemot īpaši retus gadījumus, visi cilvēki redz sapņus. Tomēr daudzi apgalvo, ka tos nespēj atcerēties. Patiešām, piecas minūtes pēc pamošanās mēs vairs neatceramies pat pusi savu sapņu, bet jau pēc desmit minūtēm spējam atsaukt atmiņā 10% no sapnī redzētā. Vairums no mums redz sapni vismaz reizi 90 minūtes, visgarākie – 30–45 minūtes – rādās rīta pusē. Daži cilvēki nespēj atcerēties sapņus, jo notikumu fiksācijas process atmiņā miega laikā atslēdzas. Tiem, kuri apgalvo, ka neredz sapņus, šī blokāde ir apjomīgāka nekā pārējiem. Vēl sapņus grūti atcerēties tādēļ, ka tie ir gluži vienkārši neloģiski, haotiski un nesakarīgi, un šādu informatīvo materiālu mūsu atmiņa atsakās pieņemt. Mūsu zemapziņa izmanto zīmju un simbolu valodu, tādēļ nav vērts uztvert katru sapni, pat ar visloģiskāko un bagātāko sižetu, burtiski. Zemapziņa sūta mums signālus, nevis viennozīmīgus tēlus. Pastāv dažas tipiskas sapņu grupas, ko redz visi bez izņēmuma: situācijas skolā vai darba vietā, centieni izglābties no vajāšanas, krišana no augstuma, cilvēka nāve, zobu izkrišana, lidojums, izkrišana eksāmenos, avārijas un tamlīdzīgi.
19. gadsimta beigās pie sapņu skaidrošanas ķērās psihoanalītiķi. 1900. gadā iznāca Zigmunda Freida darbs “Sapņu skaidrošana”. Pirmajos divos gados pēc tā iznākšanas pārdeva vien 415 eksemplārus, taču vēlāk tas kļuva par pareģu rokasgrāmatu. Psihoanalīzes pamatlicējs sapņus skaidroja galvenokārt ar apspiesto seksualitāti, uzskatīdams, ka ar sapņu tēliem zemapziņa mums vēstī par apspiestajām seksuālajām dziņām un bailēm. Freida sekotāji seksuālo vienvirzienu pakāpeniski paplašināja arī ar citiem skaidrojumiem un Freida iedibinātā un viņa sekotāju paplašinātā psihoanalītiskā pieeja sapņiem ir populāra arī mūsdienās. Daudziem tā palīdz saprast sapņu psiholoģisko nozīmi, gūt skaidrību par savu iekšējo pasauli, apzināties savus kompleksus un bailes. Arī mistiskus sapņus Freids skaidroja ar tām pašām bailēm un nerealizētajām vēlmēm. Katra psiholoģiskā teorija tiecās skaidrot sapņus saskaņā ar savām koncepcijām. Piemēram, lidojumi sapnī var izpaust gan mūsu cerības, gan bailes. Freids to skaidroja ar seksuālo vēlmi, individuālās psiholoģijas pamatlicējs Alfrēds Adlers uzskatīja, ka cilvēks grib būt pārāks par citiem, savukārt analītiskās psiholoģijas skolas dibinātājs Karls Gustavs Jungs – ar vēlmi izrauties no sabiedrības uzspiestajiem ierobežojumiem.
