Sapņi: dievu vēstījums, transcendentāls lidojums vai smadzeņu impulsi? 0
Autore – Anda Kaļinka
Zinātnieki aprēķinājuši, ka ceturto daļu savas dzīves mēs pavadām miegā un sešus gadus sapņojam, turklāt pamostoties lielāko daļu no sapņotā vairs neatceramies. Kur gan mēs atrodamies visu šo neapzināto laiku un kādēļ mums nepieciešami sapņi?
Kurš ir tauriņš?
Noslēpumainā sapņu pasaule nodarbinājusi filosofus kopš Senās Ķīnas un Senās Grieķijas laikiem. Daoisma pamatlicējs Džuandzi tā arī neguva skaidrību: vai viņš ir Džuandzi, kurš sapņo, ka ir taurenis, vai varbūt tomēr taurenītis, kurš patiesībā sapņo, ka ir Džuandzi. Lai nojauktu šo duālistisko dilemmu, viņš nolēma pret realitāti izturēties kā pret sapni, bet pret sapni – tikpat nopietni kā pret reālo pasauli.
Ēģiptes faraoni sapņus uztvēra vēl nopietnāk, uzskatot, ka ar to starpniecību ar viņiem sazinās pats saules dievs Ra. Dažādās pasaules reliģijās valda priekšstats, ka dvēsele miega laikā pamet fizisko ķermeni un saskaras ar citām pasaulēm. Ezoteriskās mācības uzskata, ka miega laikā astrālais ķermenis pamet fizisko un ceļo pa astrālo pasauli. Atgriežoties ikdienas apziņas stāvoklī, ceļotājs nesaglabā par redzēto skaidras atmiņas.
Senajā Grieķijā sapņus uzskatīja par dievu vēstījumiem. Tolaik populāra bija inkubācijas vai daudznozīmīgu sapņu izsaukšanas prakse, iemiegot svētā vietā. Aristotelis uzskatīja, ka miegs ir starpposms starp dzīvi un nāvi. Savukārt Platons bija piezemētāks, nezin kādēļ būdams pārliecināts, ka sapņi ir fizioloģiskas izcelsmes fenomens un tos ģenerē aknas. Arī Jauno laiku filosofi turpināja prātot par šo nenotveramo realitāti. Piemēram, vācu filosofam Šopenhaueram ir daudz sarežģītu prātojumu un jauku aforismu par miegu un nomodu.
Viņš rakstījis, ka dzīve un sapņi ir vienas grāmatas lappuses un lasīt tās pēc kārtas nozīmē – dzīvot, bet šķirstīt, kā pagadās, – sapņot.”
