Diāna Jance: “Kas reiz piederējis princim, to valstij vairs neatgūt” 1
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šoruden atcerējos kādu pasaku – bet, iespējams, tā bija īstenība. Netālu no galvaspilsētas atrodoties kāda brīnumaina vieta. Tās leģendām līdzīgais iesākums iestiepjas vairākus gadu simteņus senā pagātnē. Vieta esot pavisam īpaša, tā atdodot veselību nogurušiem ceļotājiem, ievainotiem karotājiem un bālģīmjiem.
Tās spēks savulaik bijis izslavēts tuvu un tālu. Tur bijuši ne tikai mandeļu un smalku miltu gaņģi – ļaudis un gudri dakteri zināja stāstīt, ka zemē guļot gluži vai Latvijas zelts. Arī es kaut ko atceros no savas bērnības – gan ne tos laimīgākos laikus. Toreiz tur urdzēja veselības avotiņš, pavasaros starp lazdu krūmiem un melnalkšņiem ziedēja zilās vizbulītes un svešā valodā runājoši atpūtnieki centās atgūt veselību.
Viss jau it kā bija, tikai lepnums bija zudis, cēlās ēkas izskatījās sagumušas, skumjas un pelēkas, jo pāri tām vēlās milzīgas ļaužu masas – nu gluži kā kādā nolaistā komunālā dzīvoklī, kur pie četrām slikti degošām gāzes plītīm strīdējās vairāk nekā četras saimnieces un neviena no tām pat nemēģināja mazgāt kopējo grīdas pleķīti.
Tomēr daudzi tur atkal atveseļojās, lai dzīvotu ilgi un laimīgi. Tad iestājās tukšums un klusums. Kaut kas no pārpilnās komunālās virtuves tapa uzspridzināts, kaut kas sabruka pats. Naivie pilsētnieki vēl ilgi gaidīja atjājam tālzemju princi, runāja, ka viņš pat būšot baltā zirgā. Kas to vairs atceras, kur pazuda pirms daudziem gadiem savāktās un laikiem par spīti glabātās kristāla kurpītes, gleznas un mēbeles… Gan svešzemju princis, gan princese pagaisa zilajās tālēs, pasaku zirga pakavi nodimdēja vien.
Tikmēr laiks ritēja. Pili apskatīja visdažādākās komisijas un komisiju komisijas. Neko darīt – kas reiz piederējis princim, to valstij vairs neatgūt, kaut gan savulaik staltās ēkas tikušas celtas tieši par valsts līdzekļiem. Citās tālās un tuvās zemēs līdzīgas pilis gan nepūta pēdējo dvašu. Tepat netālu – gan kaimiņos uz ziemeļiem, gan kaimiņos uz dienvidiem – viss plauka.
Mūsu zemes ļaudis pavisam skaudīgi kļuva, kad tur aizbrauca atgūt veselību vai vienkārši pavaļoties. Bet katram jau savs liktenis, pat pasakām. Un tā, atcerēdamās seno pasaku, arī es nesen nokļuvu apburtajā vietā. Kā senāk burbuļoja avotiņš un pa koptajiem celiņiem ap joprojām stalto pili staigāja daudz ļaužu. Viņu sejas izskatījās samulsušas, jo, lai gan parks ar vēlīnām ziedošām rozēm un krāšņām hortenzijām tiek ļoti rūpīgi kopts, pils vārtiem bija priekšā smaga atslēga.
Tik smaga, ka likās, ka to nespēs izkustināt ne līgumi, ne norādījumi, ne paskaidrojumu pieprasījumi, ne pārbaudes. Viss velti. Dīvaini, bet ļaudis parkā turpināja sapņot, turklāt dzirdēju daudzas valodas. Mūsu seno pasaku dzirdēja arī tūristi, kuri apbrīnoja brīnumaino vidi un no visas sirds centās sapņot līdzi.
Pēc tam viņi vēl ilgi cits citam stāstīja pasakas par laikiem, kādi reiz skaistajā pilī esot bijuši. Šie stāsti likās kā brīnums – pils pavāri esot godējuši cepešus vienlaikus teju septiņiem simtiem viesu, greznās balles pulcējušas vislabākos muzikantus un kaislīgākos dejotājus. Pils slava esot skanējusi tuvu un tālu, pāri jūrām un kalniem.
Turklāt ne tikai pils – visā pilsētiņā bijis uzplaukums, arī pils pavāriem būvētas skaistas mājas, darbinieku dakteru bērniem pat uzcelta brīnumjauka skola, arī gluži kā pils… Viss plaucis un ziedējis. Un arī valsts guvusi ekonomisku labumu – samaksātu nodokļos. Vai šī ir pasaka? Varbūt nav. Runa, kā jau nojaušat, ir par seno stāstu – par Balto pili dēvēto viesnīcu kūrortpilsētā Ķemeros.
Par valsts nozīmes kultūras pieminekli, kurš tika uzcelts 1936. gadā. Baltās pils numuros tecējis ne tikai aukstais un karstais ūdens, bijuši arī skapji ar iebūvētu radio un iekšējo apgaismojumu, pirmā stāva bibliotēkas plauktos stāvējušas grāmatas septiņās valodās, jaunāko latviešu avīžu un žurnālu numuri, plaša ārzemju laikrakstu izvēle… Pie sienām bijuši latviešu ievērojamāko gleznotāju mākslas darbi.
Mūsdienās klīstam pa skaisto parku un sapņojam… Kā bija, kā varētu būt. Parasti pasakām ir laimīgas beigas, jācer, ka arī šai.
