Monika Zīle: Saplosītie saulgrieži 9
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Runā, ka Dievs ir pacietīgs. Bet vai pārāk ilga nekrietnību vērošana nenozīmē bezspēcību un pat līdzdalību ļaunumā, nevis daudzināto pacietību?” Pols Anrī Holbahs, 18. gs. franču rakstnieks un filozofs
Diena sākas brīnišķīgi: kurjers atnes dāvanu no labas draudzenes, pasta kastītē radinieku un paziņu apsveikumi, eglītes rotājumu virtenē nav izdegusi neviena lampiņa un padomā pīrāgu mīklas jaušana. Vārdu sakot, Ziemassvētku priekšvakaram atbilstoša noskaņa un līdzsvars manā personīgajā Mazajā Pasaulē.
Bet ilūzijai par tās drošību nav lemts ilgs mūžs – ar ļvivietes Gaļinas īsziņu pie manis ielaužas stindzinošs vējš no Lielās Pasaules: “Mums nav ūdens, elektrības un siltuma. Bet vēl joprojām ir optimisms, ar gudru ziņu vasarā nopirkts ģenerators un krājumiņš slavenā ukraiņu speķa.” Lai kā viņa šajos sūtījumos vairītos no traģiskām notīm, tām piemīt ziemas saulgriežu gaišo sajūtu plosoša dzīvotspēja, ko ignorēt nav iespējams.
Sociālajos tīklos daudz ierakstu par rūgto piegaršu šīgada Ziemassvētku maltītēm. Līdztekus raizēm, ko atnesuši mājokļu omulības nodrošinājuma tēriņi, zemapziņā gruzd bažas par briesmīgo postu Ukrainā un pieaug nesapratne: vai tiešām civilizētajai Eiropai un varenajai Amerikai nav nekādu līdzekļu Kremļa agresijas savaldīšanai? Sankciju paketes, to numerācijai pieaugot, taču ne par naga melnuma tiesu nemazina Krievijas vēlmi iekarot, postīt un slepkavot.
Šī ļaunuma uzvaras gājiens pierāda, ka diemžēl nulles vērti ezoteriķu apgalvojumi par gaišo domu spēku. Ja tāds reāli pastāvējis, ukraiņiem adresētie laba vēlējumi sen būtu nobremzējuši krievu armijas uzbrukumus. Arī lāstu noņemšanas speciālistiem nu steidzīgi jāveido cits rūpals, jo dzīves īstenība ik mīļu brīdi apstiprina: nolādējuma bieds patiesībā ir kaķa šķavas. Jau desmito mēnesi pludo Kremļa saimniekam veltītie lāsti. Un?…
Putins joprojām turpina plānot Ukrainas iznīcināšanu, un viņam uzticamo dāsni algoto propagandistu armija aizgūtnēm izplata Krievijas sabiedrībai tīkamus agresijas pamatojumus. Tātad cerība vienīgi uz Eiropas politisko gribu. Tikai tā ar izlēmību var apturēt Kremļa iedarbināto slepkavošanas mašīnu.
Nupat noslēdzās akcija “Dod pieci!”, kuras laikā mūziķi vāca ziedojumus Ukrainas bērnu atbalstam. Iznākuma cipars ir gana iespaidīgs, jo mūsu cilvēki pat saspringtā ekonomiskā situācijā nezaudē līdzjūtību. Bet, nesavtīga un cēla būdama, tā ir tikai plāns ielāps virs asiņojošas brūces. To nedziedē arī ietekmīgu Eiropas valstsvīru vizītes Kijivā. Tāda uzmanības izrādīšana Ukrainai likās cerīga pirmajos Krievijas iebrukuma mēnešos.
Patlaban šie apmeklējumi jau sāk izskatīties pēc politiska tūrisma un apšaubāmas drosmes demonstrējumiem. Labi saprotams tagad bieži dzirdamais jautājums: vai nepagursim, Ukrainu atbalstot, vai nepieradīsim un nekļūsim vienaldzīgi? Kaut gan sabiedrība to dedzīgi noraida, būsim godīgi – savs apjoms ir pat visbagātīgākajam resursam, un tā uzpildīšanai šobrīd vairāk nekā jebkad nepieciešama Eiropas reāla politiskā griba iecirst Kremlim jūtamu sāpīgu pliķi.
Kaut arī miera lielā vērtība vispārzināma, acīmredzot vēl biežāk jāuzsver, cik laimīgs tas, kurš bagātīgāku vai pieticīgāku riecienu bauda savā pajumtē tuvinieku pulkā. Lai visiem sirsnības starojuma pilni Ziemassvētki!
