Sāpju izjūta – katram sava. Par akūtām un hroniskām sāpēm 0
Kaut arī sāpes mēdz būt neizturamas, tās ir nepieciešamas, jo kalpo kā brīdinājums: organismā kaut kas nav kārtībā, ir jāpievērš uzmanība sāpošajai vietai un jārīkojas, lai sāpes pārietu. Tādas ir akūtas sāpes. Bet, ja sāp ilgstoši, ja sāpes regulāri par sevi atgādina noteiktās situācijās vai pie noteiktām kustībām, ja tās sāk kļūt par nopietnu ikdienas gaitu un darbu apgrūtinājumu vai pat invalidizējošu faktoru, ārsti mēdz runāt par hroniskām sāpēm. Labā ziņa pacientiem – gandrīz visas sāpes iespējams vismaz samazināt līdz paciešamam līmenim, ja ne novērst pavisam.
Sāpes – sarežģīts fenomens
16. gadsimtā franču filozofs Renē Dekarts piedāvāja ļoti vienkāršu un, šķiet, loģisku teoriju par sāpēm: tās ir proporcionālas audu un nervu bojājuma apmēram. Piemēram, ja iedur pirkstā, sāpes ir salīdzinoši nelielas, turpretī, ja nocērt visu roku, audu bojājums ir daudz plašāks un līdz ar to arī sāpes lielākas un stiprākas. Mūsdienu medicīnas teorijas par sāpēm, īpaši – par hroniskām – parāda, ka tās nav balstāmas vienkāršos matemātiskos aprēķinos. Būtiski ir neskaitāmi individuāli faktori, un svarīgs ir pat sāpju rašanās konteksts, piemēram, kareivis, kurš karā ievainots, bet izdzīvojis un atgriežas mājās, ievainojuma izraisītās sāpes uztver citādi nekā cilvēks, kurš līdzīgu savainojumu guvis miera laika apstākļos, bet tādēļ kļuvis par invalīdu, zaudējis darbu, ienākumus un sociālo statusu.
Lai arī eksistē jēdziens “sāpju slimība” un ir arī īpaši sāpju ārsti – algologi, sāpju mazināšana vai novēršana ir visu medicīnas nozaru uzdevums, vai tā būtu neiroloģija, onkoloģija, kardioloģija vai kāda cita. Pirmajā mirklī tas nešķiet nekas sarežģīts: atliek vien atrast sāpju cēloni un to novērst. Ja sāp zobs, to salabo vai izrauj, ja sāp ceļgals, dzer zāles, operē vai ārstē ar fizioterapiju. Tomēr sāpju diagnostika nav tik vienkārša. Pirmkārt, sāpes ikviens izjūt citādi – kādam grūti paciest pat šļirces adatas dūrienu, cits spēj dienām ilgi ciest lūzuma sagādātās ciešanas. Individuālā sāpju panesība atkarīga no katra cilvēka nervu sistēmas tipa, dzīves pieredzes un rakstura. Atšķiras arī sāpju sajūta vīriešiem un sievietēm: fizikālās rehabilitācijas medicīnas ārsts un algologs Jānis Ozoliņš pastāsta par kādu savulaik izdarītu secinājumu – kara laikā sievietes ievainojumus un asins zudumu spējušas panest daudz vīrišķīgāk nekā kareivji. Ir gan izdomātas skalas un kritēriji, kā novērtēt individuālo sāpju sajūtu, palpācijas metode, pārbaudot reakciju uz uzspiedienu noteiktās ķermeņa vietās.
Otrkārt, sāpju šķietamais cēlonis ne vienmēr ir patiesais. Jāņa Ozoliņa praksē bijis gadījums ar kādu pusmūža pacientu, kurš aptuveni reizi mēnesī piedzīvojis miokarda infarktam raksturīgas sāpes krūtīs, saucis netaliekamo medicīnisko palīdzību, apārstēts un atkal palaists mājās, jo infarkts nav konstatēts. Pēc rūpīgas izpētes izrādījies, ka vaina ir mugurkaula skriemeļos, – pēc tam, kad tie izoperēti, sāpju lēkmes beigušās.
Treškārt, sāpju cēloņi ne vienmēr ir fizioloģiski, tie var būt arī psihogēni, piemēram, sāpes cieš daudzi depresijas slimnieki (un otrādi – daudziem hronisku sāpju pacientiem mēdz sākties depresija; veidojas apburtais loks – kad stipri sāp, cilvēkam ir nosliece uz depresiju, bet depresija liek sāpes sajust spēcīgāk. Tas ir iemesls, kādēļ hronisku sāpju ārstēšanai ārsti mēdz izrakstīt antidepresantus).
Ceturtkārt, hroniskās sāpes var būt izraisījušas citas sāpes, kas uzslāņojas pirmajām, utt. Piektkārt, sāpes nav lineāra parādība: vienu dienu var sāpēt vairāk, citu mazāk, bet trešajā nesāp nemaz, kādam sāp naktīs, citam – tikai no rītiem.
Šo uzskaitījumu varētu turpināt, taču ar jau minētajiem piemēriem, šķiet, pietiek, lai saprastu, ka sāpes mēdz būt kā samudžināts dzijas pavediens, ko atkal atpīt un atvīt spēj vien ļoti pieredzējuši speciālisti ar plašām zināšanām dažādās medicīnas nozarēs vai speciālistu komandas – tā dēvētie sāpju konsīliji. Citās valstīs izveidotas arī īpašas sāpju laboratorijas un klīnikas, un algoloģija var būt ārsta pamatspecialitāte – atšķirībā no Latvijas, kur tā ir papildspecialitāte, ko izvēlas lielākoties anesteziologi un neirologi.
Akūtas vai hroniskas?
Akūtas sāpes lielākoties ir pēkšņas un vēsta par kādu akūtu procesu: iekšķīgu saslimšanu vai ārējas iedarbības sekām, piemēram, traumu. Lielākoties akūtas sāpes uzveikt katrs vispirms cenšas pats, lietojot kādas zāles, taču tas ne vienmēr ir vēlams: pretsāpju līdzekļi nomāc raksturīgos simptomus un var apgrūtināt diagnozes noteikšanu, piemēram, apendicīta gadījumā. Lai arī akūtas sāpes lielākoties ir spēcīgākas un intensīvākas par hroniskajām, tās lielākoties ir vieglāk paciešamas nekā hroniskās, kuras ar savu neatlaidīgo dabu sagandē katru dienu, padara neiespējamu strādāšanu un nebaudāmus padara pat dzīves priekus.
Par hroniskām uzskata sāpes, kuras ilgst vismaz 4–6 nedēļas. Tās var nebūt ļoti stipras, bet ilgstošas, tādas, kuras regulāri atkārtojas. Hroniskas sāpes ne vienmēr ir nemitīgas, piemēram, kamēr cilvēks nekustīgi sēž, nekas nesāp, bet, ja jāsāk staigāt, kaut kas iesāpas. Hroniskām sāpēm lielākoties ir kāds konkrēts cēlonis, kas meklējams kādas organisma sistēmas disfunkcijā, taču tāda var arī nebūt.
Pastāv viedoklis, ka hroniskas sāpes ir slimība pati par sevi, jo aptver daudzas orgānu sistēmas un var provocēt jaunu slimību un sāpju rašanos. Piemēram, ja pastāvīgi sāp kāda locītava, cilvēks var sākt izvairīties veikt noteikta veida kustības, kas savukārt izraisa nevēlamas izmaiņas muskuļos, šķiedrās un citās locītavās, kas arī var sākt sāpēt. Hronisku sāpju dēļ var sākties sirds problēmas vai būt apgrūtināta elpošana, var būt reiboņi, vemšana, samaņas zudums.
Biežākie hronisku sāpju cēloņi
– Muguras problēmas
– Agrāk gūtas traumas vai ievainojumi
– Artrīts
– Galvassāpes un migrēna
– Nervu bojājumi
– Fibromialģija (smeldzošas muskuloskeletālas sāpes dažādās ķermeņa vietās)
– Infekcijas
Hroniskas sāpes var raksturot kā asas, dedzinošas, pulsējošas, dzelošas, žņaudzošas, kā pēc šāviena vai kā visu sāpju veidu apvienojumu – sāpju vētru. Hronisku sāpju pacients var justies stīvs, apdullis, pārguris, nespēcīgs, tam var trūkt apetītes, enerģijas, mēdz būt miega traucējumi un mainīgs garastāvoklis.
Kuras sāpes ir visneciešamākās?
Uzskata, ka no hroniskajām sāpēm visgrūtāk panesamas ir tās, ko izraisa migrēna.
Visu rakstu lasiet žurnāla 36,6°C tematiskajā pielikumā “Pretsāpju Celvedis”!
