Dzejolis mācību grāmatā par tēti, kurš aiziet no ģimenes, saceļ vētru vecākos 6
Vai savā pozitīvismā aiziesim tik tālu, ka bērni skolā vairs nedrīkstēs lasīt arī Rūdolfa Blaumaņa “Nāves ēnā” un Raiņa “Pūt vējiņi”? Tā, komentējot sociālajos tīklos sacelto kārtējo traci ap skolā apgūstamu dzejoli, vaicā latviešu valodas un literatūras skolotāja Iveta Ratinīka.
Pirms vairākiem gadiem sabiedrībā raisījās diskusija par Agneses Krivades dzejoli “Svētīgi”, kurā ir arī rupji vārdi. To kā mākslas darbu I. Ratinīka bija piedāvājusi analīzei vidusskolēniem. Savukārt šoruden izvērsusies diskusija par K. Vērdiņa dzejoli “Dziesma tētim”, kas iekļauts izdevniecības “Pētergailis” izdotajā Literatūras grāmatā 7. klasei.
Dzejolī runāts par sarežģītām attiecībām ģimenē: tēvs iet prom no ģimenes, bet mamma strādā aizvien vairāk.
Sākumā bērns skumst, bet pēc tam saka, ka viņam jau vienalga. Grāmatā dzejolis iekļauts ar uzdevumu: analizēt tajā paustās emocijas, domāt par to, kādas ir dzejoļa varoņu paustās vēlēšanās.
Diskutējot par šo dzejoli, daļa sabiedrības sociālajā tīklā “Facebook” pauž asus viedokļus: “Šoks!”, “Sviests”, “Stulbums”, “Murgs!”. Savukārt citi norāda, ka šķirtas ģimenes ir skarbā dzīves patiesība, kas nu atspoguļojas arī literatūrā, tostarp bērnu literatūrā.
Bet kas tad šokē tos, kuri izsaka pretenzijas pret šādu dzejoļu ievietošanu mācību grāmatās, un vai tiešām mācību saturs jāveido tā, lai tajā būtu runa tikai par pozitīvo?
Māmiņas: “Jārunā par labo”
Mācību grāmatas lapu ar diskutablo dzejoli sociālajos tīklos ievietoja divu bērnu māmiņa Laura Žurova. Arī viņas ģimenē aug 7. klases skolnieks, kurš gan literatūru mācās no citas grāmatas, taču “Pētergaiļa” izdevumu viņa redzējusi, jo no tās mācās draudzenes bērns.
L. Žurova par mācību grāmatā ievietoto dzejoli bijusi šokēta: “Vai 13 gadu vecumā skolā jāmācās tādas lietas?” Viņa nenoliedz, ka bērni arī reālajā dzīvē saskaras ar negācijām, arī viņas pašas bērni piedzīvojuši vecāku šķiršanos: “Taču par šādām problēmām ir jārunā ģimenē, nevis skolā ar skolotāju. Ja nu kādā ģimenē šādu sarunu nav vai tās nav pietiekamas, tad var runāt ar sociālo pedagogu vai skolas psihologu, taču ne jau mācību stundā.”
Līdzīgi domā trīs bērnu māmiņa Indra Kundziņa:
“Es savam bērnam pat neļautu to mācīties no galvas. Ja tas būtu mājasdarbs, vai nu ļautu ignorēt, vai atrastu cita līdzvērtīga garuma dzejoli, ko mācīties.”
Viņa uzskata: dzejolis uzrakstīts tā, it kā šāda tēva rīcība būtu normāla. “Kādas gan vērtības mēs bērnos ieliekam ar šādu dzejoli? Ja gribam veidot labu sabiedrību, tad arī bērniem jāmāca labajās lietas. Iespējams, dzīvē viņi sastapsies ar slikto, taču nevajag to priekšlaikus uzspiest,” saka I. Kundziņa.
Tikmēr Valsts izglītības satura centrā (VISC), kurš apstiprinājis izmantošanai skolās konkrēto mācību grāmatu, uzskata, ka šādu dzejoļu iekļaušana mācību grāmatās ir pieļaujama. Literatūras stundās bērniem ir jāiesaistās diskusijās par literāro darbu, un šis dzejolis ir piemērots diskusijām. Turklāt šajā dzejolī runāts par to, kas bērniem sāp. Tā ir iespēja arī skolā runāt par emocijām. Šādu viedokli Latvijas radio raidījumā “Ģimenes studija” pauda VISC Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vecākā referente Aiva Šenne.
Jaunajā mācību saturā, ko sāks ieviest no nākamā mācību gada, šādu emocionālu un, iespējams, diskutablu tēmu varētu būt vēl vairāk, var spriest pēc projekta “Skola2030” vecākās ekspertes, Latvijas Universitātes asociētās profesores, ģimenes terapeites un klīniskās psiholoģes Baibas Martinsones teiktā.
Viņa norāda: līdz šim liels uzsvars mācību saturā bijis uz akadēmiskajām zināšanām, bet pārāk maz sociāli emocionālās mācīšanās. Emociju apzināšanās, runāšana par tām var palīdzēt bērnam izaugt par labāku cilvēku. “Ja mācību saturā ir tikai labais, tas vēl diemžēl nenozīmē, ka bērns kļūs par harmonisku personību,” teic B. Martinsone. Viņasprāt, ja skolā ignorētu dzīves realitāti, mācību saturs būtu liekulīgs.
Viena no apspriestās mācību grāmatas autorēm ir LU profesore Ilze Stikāne, kura cita starpā ir arī Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes prezidente. Viņa uzskata:
“Skolās ir jārāda dzīve, kāda tā ir.”
Pozitīvajiem un negatīvajiem dzīves aspektiem jābūt līdzsvarā. Pasaules bērnu un pusaudžu literatūrā tiek runāts arī par nāvi un holokaustu. Tādā salīdzinājumā K. Vērdiņa dzeja vēl ir salīdzinoši maiga. Ietverot grāmatā konkrēto dzejoli, autorēm gan nešķita, ka tas izraisīs traci, taču I. Stikāne neslēpj: tieši tāpēc, ka tas izraisa emocijas, tas arī izraudzīts. Turklāt K. Vērdiņa dzeja pusaudžu vidū ir populāra. Viņa radītais dzejas krājums bērniem “Burtiņu zupa” 2008. gadā Bērnu un jaunatnes žūrijas vērtējumā ieņēma trešo vietu.
Psiholoģe: “Priekšroka pozitīvajam”
Māmiņas, kuras iebilst pret šāda dzejoļa iekļaušanu mācību grāmatā, norāda: dzejoļa saturs viņas uztrauc ne jau tāpēc, ka ir vēlme noslēpt no bērniem to, ka pasaulē ir arī šķiršanās, bet gan tāpēc, ka šādi dzejoļi var bērnu sāpināt vēl jo vairāk tad, ja paša ģimenē varbūt tieši tobrīd ir šķiršanās. Sanāk tā: mājās problēmas, aizej un skolu un atkal tas pats!
I. Stikāne toties uzsver: dzejolis ir mākslas darbs, tajā nav runa par kādu konkrētu bērnu un ģimeni.
Skolu psiholoģe Jolanta Segliņa-Gluškova spriež: “Skolēnu nevar traumēt dzejolis, bet gan reāli dzīves notikumi. Tomēr, ja dzejoļa stāsts sakritīs ar kāda bērna reālo pieredzi un pārdzīvojumiem, tas var to “bedres” sajūtu un nomāktību kādam pastiprināt. Noskaņa tam ir skumja.”
Kopumā psiholoģe uzskata: mācību saturam jābūt vairāk uz pozitīvo vērstam, jo ar pozitīvām emocijām vieglāk dzīvot.
Bet varbūt dzejolis rosinās pusaudžus jau tagad domāt par vecāku atbildību bērnu priekšā un pieaugot viņi izturēsies atbildīgāk pret savu ģimeni? J. Segliņa-Gluškova atzīst: saruna stundā par šādām tēmām var vairot skolēna emocionālo inteliģenci, tomēr tā nepasargās no šķiršanās pieaugušā vecumā.
Izglītības eksperti atzīst: runājot par sensitīvām tēmām, ļoti svarīga ir skolotāja profesionalitāte: lai viņš prastu ar bērniem par šādām tēmām runāt, nesāpinot un neaizvainojot.
Ekspertu ieskatā, apspriestais dzejolis nebūtu jāmācās no galvas un klases priekšā jādeklamē. Dzejolis ir iemesls sarunai, to var analizēt, var spriest, piemēram, par tēva lomu ģimenē, bet tas būtu jādara klasē, skolotāja vadībā.
Arī I. Ratinīka saka: viņa šāda veida dzejoli neuzdotu kā mājasdarbu, jo saruna par sāpīgām tēmām ir jāvada skolotājam. Konkrētajā gadījumā, par ko raisījās diskusija sociālajos tīklos, bērniem likts vienu dzejoļa pantiņu iemācīties no galvas.
Arī māmiņa L. Žurova atzīst, ka ļoti būtiska ir skolotāja profesionalitāte. Viņas jaunākais bērns pēc sarunas skolā par drošības jautājumiem paniski baidās lidot ar lidmašīnu. Acīmredzot skolotāja vadījusi stundu tā, ka mazais pārāk sabiedēts.
Diskutējot par mācību grāmatā ietverto dzejoli, vairāki vecāki pauda, ka bērniem literatūras stundā būtu jāpiedāvā klasikas darbi. Savukārt I. Stikāne, vērojot bērnu un pusaudžu attieksmi pret literatūru, secinājusi, ka viņus vairāk uzrunā mūsdienu literārie darbi, jo tie ir tuvāki skolēnu dzīvei. Tikmēr latviešu literatūras klasiķu darbi nav tik viegli uztverami. Vienlaikus viņa norāda: arī klasiķu darbos ir gana daudz dzīves negāciju, piemēram, nabadzība vai miesas sodi. Taču tie acīmredzot netiek uztverti tik saasināti, jo klasikas darbos ir runa par seniem laikiem. I. Ratinīka piebilst: ir klasiski literārie darbi, kuru varoņi pat iet bojā. Varbūt drīz daļa vecāku arī šos literāros darbus gribēs izravēt no skolā apgūstamā satura?
“Domāju gan, ka ar mūsdienu realitātes atspoguļošanu literatūrā un mācību saturā problēma ir vecākiem, ne jau bērniem,” teic I. Stikāne.
Kārlis Vērdiņš: Dziesma tētim
kad tētis aizgāja projām no mums
mamma vakaros raudāt sāka
ar omīti lūdzām Dieviņu
lai tētis atpakaļ nāktu
un tētis atnāca atpakaļ
visi kopā bijām uz cirku
tētis teica ka dzīvē visādi iet
un saldējumu man pirka
kad tētis aizgāja otru reiz
mamma strādāja vakaros vēlu
es uzgriezu tēta numuru
bet viņš klausuli nepacēla
un atkal viņš atnāca atpakaļ
ar mammu brauca uz Alpiem
man omīte dziedāja dziesmiņu
par drošajiem Vella kalpiem
nu viņš ir projām trešo reiz
būs māmiņai lielāka alga
tētis teica: mums vajag parunāt
bet man tagad ir vienalga
