Sāpīgais pieminekļu jautājums. Saruna ar Rīgas pieminekļu aģentūras direktoru Gunāru Nāgelu 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgas pašvaldības institūcijas “Rīgas pieminekļu aģentūra” pārziņā un aprūpē atrodas Brīvības piemineklis, Brāļu kapi Rīgā un vēl krietns skaits galvaspilsētas robežās esošo memoriālu, pieminekļu, skulptūru, piemiņas zīmju, strūklaku un vides objektu. No visa šā pulka pēdējā laikā visbiežāk tiek piesaukts objekts ar oficiālo PSRS okupācijas laika nosaukumu “Piemineklis Padomju karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Arī par tā apsaimniekošanu atbildīgā ir Rīgas Pieminekļu aģentūra, kuru jau gadu (kopš 2021. gada 12. maija) vada bijušais Latvijas Okupācijas muzeja direktors GUNĀRS NĀGELS.
Esat nostrādājis amatā gandrīz gadu un droši vien gana iepazinies ar darba specifiku. Apjautāt, ka nāksies nodarboties arī ar objektu Uzvaras parkā?
G. Nāgels: Pārdaugavas piemineklis aģentūras valdījumā ir jau kādus desmit gadus, tāpēc zināju, ka nāksies darboties arī ar to. Jāteic, līdz pagājušajai vasarai nebiju tam tā īsti pietuvojies, bet aģentūrā zināja par tā tehnisko stāvokli, zināja, ka remonts vai restaurācija tur izmaksātu ļoti dārgi.
Šīs iestādes sākumos gandrīz vai vienīgais darbs jau bija Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu Rīgā apsaimniekošana, bet, laikam ritot, darba apjoms pieaudzis par daudziem citiem pieminekļiem. Un tagad ir tā interesantā situācija, ka šī iestāde pārvalda jau vairāk nekā simts pieminekļu pa visu Rīgu, bet ne visus. Tāpēc brīžiem rodas situācija, kad mums pārmet, kāpēc neesam to vai to notīrījuši, bet tas jau nemaz nav mūsējais! Kā Rīgas pilsētas pašvaldības aģentūrai, mūsu pārziņā var būt tikai pieminekļi uz Rīgas pilsētas zemes, ne tādi, kas atrodas uz valsts vai privātas zemes, kaut arī ne visos gadījumos. Piemēram, Rātslaukuma Rolands nav mūsējais, bet pieder “Rīgas namiem”, tāpat Lielais Kristaps Daugavmalā arī nav mūsu.
Tagad pavasarī pirmais darbs ir apbraukāt visus pieminekļus un apskatīt, kā tie pārziemojuši. Akmenī pietiek ar mazu plaisu, kur nāk iekšā ūdens, kas atsalstot un sasalstot drupina materiālu. Šī ziema tādā ziņā bija sevišķi nelaba. Ir pāris pieminekļu, kam ziema radījusi problēmas. Autotanku pulka piemineklim Pulka ielā nāk nost apmetums. Piemineklis ir samērā svaigi remontēts. Arī metālā izceltajai kartei Latvijas Neatkarības kara cīņu piemiņas vietā Bumbu kalniņā Kleistu mežā ir nelieli bojājumi, un tur būs kas jādara. Tādi bojājumi ir neizbēgami, tāpēc katru gadu ir objekti, kam nepieciešama atjaunošana.
Pēc Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Būvniecības kontroles pārvaldes apsekojuma jūsu aģentūrai tagad Pārdaugavas pieminekļa sakarā jāgādā, citēju, “par pieminekļa atbalsta sienu bīstamo posmu norobežošanu un sešu mēnešu laikā jāveic objekta nesošo būvkonstrukciju daļu tehnisko apsekošanu, lai izvērtētu to noturību, nestspēju un sagatavoto tehniskās apsekošanas atzinumu”.
To visu taisījāmies darīt jebkurā gadījumā. Tikai tagad process mazliet tiek pasteidzināts. Dēļ lēnā garā krītošajām flīzēm sētu būtu likuši tāpat. Par sētas likšanu pār mums nu nāk diezgan traki zināmas publikas komentāri. Kopš Ukrainas kara sākuma viņi tur tagad pa naktīm organizē “sardzi”, lai pasargātu pieminekli it kā no visādiem bojātājiem. Taču sētai jau ir divas funkcijas – tā neļauj arī nevienam pietuvoties, lai aptraipītu vai dauzītu ar āmuru. Tātad ne tikai sargā, lai kādam neuzkristu flīze, bet arī no tiem, kas gribētu pieminekli bojāt. Turklāt to sētu mēs uzlikām tā, lai būtu iespējams pieminekļa priekšā pie gaduskaitļiem nolikt ziedus.
Daži aktīvisti laiku pa laikam sludina arī līdzekļu vākšanu pieminekļa restaurācijai, bet neizskatās, ka viņiem kas sanāktu.
Pie mums ir nākuši pārstāvji no biedrības “Pareizā lieta” un apgalvojuši, ka viņi varētu parūpēties par finanšu līdzekļiem no avotiem Latvijā, kas varētu pilnībā segt restaurāciju vai daļu no tās. Bet mēs nemaz tādā veidā paši uz savu roku nevaram ziedojumus pieņemt. Tas būtu Rīgas domes lēmums pieņemt vai nepieņemt.
2018. gadā piemineklim bija ārējā tehniskā stāvokļa apskate, kur jau toreiz konstatēja, ka tas apdraud cilvēkus. Šajos gados nekas netika darīts. Tagad vismaz esam spēruši pirmo soli – uzlikuši sētu. Tam mums līdzekļu pietiek. Par uzdevumu veikt tehnisko ekspertīzi – tas nebūs lēti. Aģentūrai šādai pilnai ekspertīzei naudas nav. Nauda būs jāmeklē pilsētas budžetā.
Krievijas vēstniecība ar palīdzības piedāvājumiem neuzbāžas?
Nē. Vismaz ne manu pilnvaru laikā. Vienā lietā gan esam bijuši iesaistīti, kad Krievijas vēstniecība iesniedza notu Latvijas Ārlietu ministrijai. Ķīšezera krastā, Jaunciema gatvē ir liels akmens ar piemiņas plāksni, ka no tās vietas PSRS sarkanā armija 1944. gadā cēlusies pāri uz Rīgu. Pagājušā gada septembrī šī plāksne bija nokritusi – nekādi vandāļi, vienkārši dabīgā veidā novecojis un sairis stiprinājums. Plāksne bija sadalījusies kādos četros gabalos. Mēs tos savācām sastiprināt. Kā zināms, 13. oktobrī zināmiem ļaudīm tur ir zināmas svinības, bet, tā kā plāksne bija pie mums remontā, izplatījās visādi stāsti. Un Krievijas vēstniecība pat iesniedza notu Latvijai. Bet mēs plāksni atjaunojām un nolikām atpakaļ.
Kur palikusi iecere par informatīvajiem, skaidrojošiem tekstiem pie Pārdaugavas pieminekļa? To izteica vēl 2013. gadā, kad pieminekļu aģentūru vadīja Guntis Gailītis.
Doma par skaidrojošajām plāksnītēm attiecās uz visiem aģentūras apsaimniekotajiem pieminekļiem, un es gribu to projektu turpināt. Pie tā sauktā Uzvaras pieminekļa plāksnītes tiešām nav. Bet ar šīm plāksnītēm, kāda ir, piemēram, pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa iepretim Ārlietu ministrijai, ir tāda lieta, ka uz tām nav daudz vietas informācijai.
Viens no aģentūras uzdevumiem ir popularizēt pieminekļus, integrēt tos sabiedrībā. Tas nozīmē, ka paskaidrojumam jābūt lielākam. Ir pieminekļi, kurus bez īpaša skaidrojuma cilvēki vienkārši neuztver. It kā redz, bet iet garām. Piemērs ir piemineklis pulkvedim Frīdriham Briedim Pulkveža Brieža ielā pie 13. vidusskolas. Daudzi nezina, ka tāds vispār ir.
Mūsdienās papildinformācijas iegūšanai mēdz likt kvadrātkodus, kurus nolasot ar mobilo telefonu internetā var uzzināt vairāk. Viens tāds ir 1991. gada janvāra barikāžu piemiņas vietā pie Saeimas. Kvadrātkodi ir jauka lieta, taču ne visi vēlas ar tiem ņemties. Tāpēc kādam garākam stāstam jābūt arī uz vietas uzstādītā informatīvā stenda tekstā. Uzvaras parkā paredzēts likt tos.
Par skaidrojumiem Uzvaras parkā runā gandrīz desmit gadus. Tad kamdēļ visu laiku notiek aizķeršanās? Nav īstas vēlmes?
No mūsu puses rīcība notiek un ir arī griba to darīt. Jo šobrīd tā vieta būtībā ir tukša, bez paskaidrojuma, kas tas bija, kam tas bija domāts un kas par tā uzstādīšanu maksāja. No aģentūras es skaidrojumu par uzstādīšanas procesu biju sācis jau pagājušajā gadā, bet tad mani aicināja pagaidīt, kamēr darbā stāsies divas svarīgas amatpersonas – Rīgas galvenais ainavu arhitekts un Rīgas galvenais dizainers. Jo mēs negribam, lai tur vienkārši būtu kādas plāksnes. Mēs gribam, lai tas viss iekļaujas ainavā un ir pieņemams no dizaina viedokļa. Bet abas amatpersonas darbu sāka tikai šogad. Esam jau ar viņām izstaigājuši Uzvaras parku, un iespējamais dizains veidojas.
Kādas ir jūsu domas par šā pieminekļa nākotni?
Ja runā, ko ar to darīt tālāk, tad varianti ir vairāki – atstāt, kā ir, uzlikt paskaidrojošu informāciju, nojaukt. Pārvietot es neredzu iespēju, jo nav skaidrs, kas ar figūrām notiks, ja tās mēģinās pacelt. Tās var arī vienkārši sadalīties. Un ko tad darīt ar visām pārējām būvēm tajā vietā? Bet daudzi ir ieteikuši šo pieminekli atstāt un vienkārši pārdefinēt. Tas ir brutāls piemineklis brutālai varai. Gudrā veidā pārdefinējot, tas parādītu īsto stāstu par šo varu. Labs piemērs te ir bijušais latviešu sarkano strēlnieku muzejs pašā Rīgas centrā, tagad Okupācijas muzejs. Vienīgi par Uzvaras parka pieminekli, cik zinu, vēl neviens nav piedāvājis pārliecinošu variantu.
Pieminekļa pagrabtelpās iekārtot kādas ekspozīcijas arī nevarot, jo remontā vajadzētu ieguldīt miljonus.
Jāizdod tur būtu diezgan daudz. Turklāt vienā pagraba daļā ir zemi griesti, bet otrā daļā ar augstākiem griestiem sienās ir pamatīgas plaisas. Es pat negribētu minēt, cik tur izmaksātu pārbūve un remonts. Protams, pilnībā atmests nav nekas, bet tagad būtu svarīgāk noskaidrot, kāds ir tehniskais stāvoklis šobrīd, un tad lemt, ko darīt.
Jūsu pārziņā ir arī Lielie kapi. Pa tramvaja logu skatoties, neizskatās, ka tur būtu kaut kas pēdējos gados pozitīvi mainījies.
Tas jautājums ir ļoti sarežģīts, jo tur ir iesaistītas daudzas puses, kam ir pretēji viedokļi. Kad aģentūra saņēma Lielos kapus savā pārziņā, tie bija visai sliktā stāvoklī.
Virs kapličām ir uzlikti jumtiņi, lai tās vismaz mazāk bojātos. Tas, uz ko tiek gaidīts ilgu laiku, ir vīzija, koncepcija, kas Lielie kapi nākotnē būs. Starplaikā dažām kapličām, dažiem pieminekļiem notiek atsevišķi remontdarbi, restaurācija. Tas viss, protams, ir ļoti dārgi, un ar to regulāri saskaramies. Gribējām restaurēt metāla baldahīnu virs Vērmaņu dzimtas kapa vietas. Izsludinājām pagājušajā gadā konkursu. Pieteicās viens, un par daudz lielāku summu, nekā bijām paredzējuši. Tad nolēmām šos darbus sadalīt pa kārtām. Arī pieteicās viens, bet nevarēja izpildīt mūsu prasības. Tagad tikai marta beigās trešajā mēģinājumā esam sekmīgi parakstījuši līgumu.
Bet ir vēl Vērmaņu dzimtas kapa piemineklis, kuram vajag dažādus remontdarbus un sētiņu apkārt. Iepirkumā budžeta kontroltāmē pieminekļa atjaunošanas pirmajai kārtai bija paredzēti 22,5 tūkstoši eiro, ieskaitot PVN, taču vienīgais piedāvājums bija par 35 tūkstošiem. Un mums atkal jāskatās, ko darīt tālāk. Visi restaurācijas darbi kļūst aizvien dārgāki.
Ir arī vēl viens “bet” – Latvijā trūkst speciālistu, kas šādus darbus par 20–50 tūkstošiem eiro var izdarīt. Konkursos piesakās ļoti maz.
Taču, kā jau teicu, galvenā lieta, kas iekavējusi darbus Lielajos kapos, ir nākotnes koncepcijas trūkums. Tā vairs nav kapsēta, taču kauli tur vēl ir. Un reizē tas ir parks, kur cilvēki iet pastaigāties, staidzina suņus, iet cauri. Un vēl tas ir arī muzejs ar daudzu ievērojamu Rīgas iedzīvotāju kapavietām. Kā šīs visas trīs funkcijas apvienot? Tam pēdējos gados bijuši vairāki nesekmīgi mēģinājumi.
Tagad esam tiktāl, ka pagājušā gada beigās un šā gada sākumā sākušās diskusijas, un koncepcija vismaz veidojas. Esam aicinājuši iesaistīties arī Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi, jo lielākajai daļai teritorijas ir valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statuss. Ceru, ka rezultātā tuvākajā laikā būs koncepcija, kas vismaz noteiks Lielo kapu attīstības politiku.
Ir doma teritoriju sadalīt vairākās zonās – viena, kur vairāk atrodami pieminekļi, otra, kas būtu pieminekļu un parka kombinējums un tad vēl tā daļa uz Brīvības ielas pusi, kas būtu tīri parks, jo tur pieminekļu ir ļoti maz. Tās kapličas, par kuru sākotnējo izskatu mums ir informācija, varētu restaurēt. Dažās varētu iekārtot ekspozīciju un laist iekšā cilvēkus.
Bet, ko es vēl vēlētos, lai būtu arī kopā ar visām ieinteresētajām pusēm izstrādāti atsevišķi saistošie noteikumi, ko apstiprinātu Rīgas domē. Jo Lielie kapi it kā ir parks, bet reizē īstenībā nav parks. Uz to pilnībā nevar attiecināt noteikumus par uzvedību parkā un reizē arī ne par uzvedību kapos, jo tā nav arī vairs kapsēta. Tas ir patiešām unikāls veidojums kapsēta-parks-muzejs, kas pelnījis pilnīgi atsevišķus noteikumus.
Un kas notiek ar Komunistiskā terora upuru piemiņas vietu Torņakalnā? Arī ar to vietu reiz bija lieli plāni, turklāt tur stāvošais 1941. gada 14. jūnija deportāciju vagons gadiem ir bēdīgā stāvoklī.
Vagonu uzstādīja Okupācijas muzeja biedrība, un savulaik, kad es biju Okupācijas muzeja direktors, 2018. gadā uzdāvinājām to Rīgas pilsētai, jo muzejam nebija brīvu līdzekļu, lai to restaurētu. Arī kopš vagonu pārņēma aģentūra, tur nekas nav labots. Tagad Rīgas pieminekļu aģentūras budžetā patiešām ir summa, lai veiktu restaurāciju. Tas ir paredzēts. Bet ar to vietu ir tāda lieta, ka tur ies cauri “Rail Baltica”. Vēsturisko staciju, bagāžas glabātavas ēku, vagonu, piemiņas akmeni vajadzēs pārvietot tālāk. Vēl nav gluži skaidrs, kurā vietā, bet pārvietošanas plānošanas darbs notiek un to saskaņā ar mūsu uzdevumu veiks “Rail Baltica” speciālisti. Un tad, pēc stacijas ēkas pārvietošanas, ir domāts, ka tajā varētu izveidot mazu muzeju, iekārtot tikšanās telpas represētajiem.
Institūcijas darba sākumos galvenais uzdevums bija sakārtot Brīvības pieminekli un Brāļu kapus. Viss pārējais bija pakārtots. Tagad dzird runājam, ka abu nacionālās nozīmes objektu uzturēšanu vispār varētu atdalīt un atdot kādai atsevišķai struktūrai.
Tas stāsts ir garš. 2020. gada jūlijā pieņēma “Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu likumu”, kur noteica, ka veidojama Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu padome ar dažādu iestāžu pārstāvjiem. Likums tāpat noteica, ka abiem objektiem ir apsaimniekotājs. Likumā paredzētā izpilde kavējās, un rezultātā pagājušā gada decembrī Ministru kabinets pieņēma rīkojumu, ka apsaimniekotājs līdz šā gada beigām būs Rīgas pieminekļu aģentūra. Kopā ar to nāca arī finansējums – nepilni 600 tūkstoši eiro. Tik daudz no valsts aģentūrai nekad nav dots. Tomēr īstenībā situācija nav apmierinoša, jo budžeta finansējums no valsts ir paredzēts tikai šim gadam. Kas būs nākamgad, jāgaida līdz gada beigām. Vidēja termiņa budžeta nav. Bet mums liela daļa ir restaurācijas darbi. Tā nav tāda lieta, ko var sadomāt, līdzko iedod naudu. Ir daudzas sagatavošanas lietas, kas jādara pirms tam, jāsaņem daudzas atļaujas, pamatīga birokrātija. Un jāņem arī vērā, ka restaurācijas sezona brīvā dabā ir īsa – sākas ap šo laiku un beidzas ap oktobri. Tāpēc būtu ļoti labi, ja mēs jau tagad zinātu, ar kādu finansējumu varam rēķināties nākamgad.
Par kādu iestādi īpaši Brāļu kapiem un Brīvības piemineklim – nedomāju, ka būtu ekonomiski saprātīgi tagad vēl veidot ko tādu. Mūsu darbinieku pienākumi tāpat ir sadalīti starp abiem minētajiem un visiem pārējiem objektiem.
Visu pārējo objektu uzturēšanas finansējums nāk no Rīgas domes?
Jā. No pašvaldības budžeta mums nāk 557 tūkstoši eiro. Un pārējiem pieminekļiem mēs varam lūgt finansējumu arī no citurienes. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde mums arī šad tad vienu otru objektu finansē.
Rīgā pieminekļu rodas aizvien vairāk. Agri vai vēlu tie parasti nonāk jūsu vadītās aģentūras pārziņā. Tagad ir iecere par Aspazijas pieminekli Teātra laukumā, iepretī Nacionālajai operai.
Jaunie pieminekļi vispār ir sāpīgs jautājums. Mūsu uzdevums ir rūpēties par šiem pieminekļiem un tāpat tos pārņemt. Nezinu, vai Aspazija tur būs vai nebūs un vai to mums nodos, kad būs gatavs.
Bet problēma ir tā, ka jaunus pieminekļus uzceļ un atdod mums bez nekāda aprēķina par uzturēšanas izmaksām un norādēm, kas vispār vajadzīgs, lai tos uzturētu. Par vairākiem jaunajiem pieminekļiem mums vispār nav nekādas tehniskas dokumentācijas. Kad nonāk līdz situācijai, kad tur kaut kas jālabo, tad mums pašiem jātiek galā.
Pieņemu, ka arī Tieslietu ministrijas janvārī uzstādītais piemineklis Gunāram Astram tiks mūsu valdījumā. Bet, manuprāt, būtu tikai normāla prakse, ka līdz ar pārņemšanu mums nodotu arī detalizētu tehnisko informāciju, kā šo pieminekli kopt. Jo nevar, īpaši ja ir runa par metāliem, visu mazgāt ar jebkādiem līdzekļiem.
