“Sāpes vairs nevalda pār mani, tās ir attīrīšanās līdzeklis.” Annas Beiļinas spēka stāsts, slimojot ar Laimas slimību 0
Šobrīd sabiedrībā aktualizēta tēma par Laimas slimību un diskusiju par tās ārstēšanas iespējām. Šoreiz publicējam Latvijā dzīvojošās Annas Beiļinas personisko un nebūt ne vieglo stāstu par slimošanu ar Laimas slimību.
Laimas slimība ir nopietna slimība, ar kuru viegli saslimt, bet no kuras gandrīz nav iespējams izārstēties. Tā ir maz pētīta, un, iespējams, Latvijā ārstēšanas metodes nav pārāk efektīvas. Panākumi atkarīgi no tā, cik ātri noteikta diagnoze. Publicējam atklātu divu bērnu mātes Annas Beiļinas stāstu par to, kam viņai bija jāiziet cauri, pirms uzzināja diagnozi un izstrādāja savu (!) ārstēšanās algoritmu.
“Taisnību sakot, es šaubījos, vai par to stāstīt… Taču tā ir tik aktuāla tēma, ka nespēju klusēt. Es pastāstīšu par to savas dzīves laiku, kad jutos kā ellē un par to, kā es no tās izkļuvu.
2013. gada rudens. Sāp sirds, nevaru normāli pagulēt uz kreisā sāna. Gāju pie ārsta. Sekoja dažādas pārbaudes – sirdij viss kārtībā, taču ir pastāvīga tahikardija. Diagnoze – veģetatīvā distonija, stress.
Nu labi – tiešām? Es dzīvoju savu sapņu dzīvi, man nav panikas. Man patiešām nav stresa! Taču organisms saka, ka ir.
Otrā stadija. Tirpst rokas un kājas. Lūdzu nosūtīt mani uz visām iespējamām un neiespējamām analīzēm. Izrādās, ka esmu vesela kā zirgs! “Tu pati neatpazīsti savu stresu”. Jūs nopietni? Es ieklausos sevī, savā organismā, mana iekšējā balss ir mans labākais draugs! Man patiešām nav stresa.
Pēc savas iniciatīvas un pazīstama amerikāņu ārsta naturopāta ieteikuma es nododu analīzes uz Laimas slimību un iegūstu: “Iespējams, ka tā nav Laimas borelioze. Jums ir gripa, kura maskējas aiz Laimas slimības. Ir analīzes, kuras to nosaka skaidri, taču nav vērts tām tērēt naudu. Jums nesāp locītavas? Tātad jums nav Laimas slimība.”
Iztērēju šīm analīzēm ne to mazāko summu. 100% apstiprinās Laimas slimība. Izdzeru antibiotiku kursu, bet simptomi paliek.
Pats biedējošākais, ar ko sastapos – ārsti nezina, kas tas ir un ko ar to iesākt. Man ieteica labākos kardiologus, infektologus, neirologus.
Katrs sacīja kaut ko citu un neviens nezināja, kāda ir šī slimība.
Es sapratu, ka tā būs mana personiskā cīņa.
Informācijas avoti krievu valodā internetā klusēja.
Nē, bija forumos cilvēki, kuri tāpat kā es bija sadūrušies ar pilnīgu neizpratnes sienu no medicīnas puses. Galvenais, ko no turienes sapratu – Amerikā un Vācijā tikuši tālāk un saprot vairāk par hronisku Laimas slimību.
Pirmais, ko izdarīju – praktiski četrus mēnešus pavadīju kā simtprocentīga svaigēdāja. Otrais – gadu pēc speciālas shēmas lietoju 35% (!) ūdeņraža peroksīdu. To izstrādāja mans amerikāņu ārsts, kurš, jāteic, pats bijis uz robežas, lai pārietu citā pasaulē, jo slimo ar hronisko Laimas boreliozi.
Pagāja gads, un es aizmirsu par savām mocībām, biju spēku pilna un svinēju savu uzvaru. Es ātri vien aizmirsu par nelielām jocīgu stāvokļu lēkmēm, pamazām atteicos no peroksīda un citiem “gardumiem”.
Aizbraucu uz Indiju, tur divas nedēļas nodarbojos ar “hardcore” jogu pie Uša Devi, atgriezos un burtiski pēc dažām nedēļām aizlidoju uz Ņujorku. Acīmredzot visi šie pārlidojumi, slimība (ar ķīmisko zāļu lietošanu), provocēja sen aizmirstā stāsta atkārtošanos. Šoreiz “bonusā” nāca bezmiegs. No Ņujorkas devos uz Kanādu. Par maniem “labākajiem draugiem” kļuva B grupas vitamīni, magnijs, flakoniņš ar sirds māteri un mežrozīti. Tas bija viss, ko man izdevās steigā sadabūt Polijas aptiekās. Atgriežoties dzimtenē, labāk nekļuva. Pievienojās liels nogurums un miegainība.
Kādu reizi atgriezos no Rīgas uz Siguldu un ceļā man kļuva slikti: pulss 120, kaut gan sēžu, rokas tirpst, acis aptumšojas. Apstājos uz apmales.
Kļuva sliktāk, domāju – vajadzētu izsaukt neatliekamo palīdzību, kamēr “neatslēdzos”, bet jau bija par vēlu – pirkstus vairs nevarēju pakustināt un viss, ko spēju izdarīt – pamāt ar roku, un nokrist.
Par laimi, apstājās kāds vīrietis un izsauca neatliekamo palīdzību, palīdzēja aiziet līdz mašīnai. Auto palika uz ceļa apmales. Mani aizveda, sirēnām gaudojot.
Analīzes bija normālas, man iedeva sirdsdarbību nomierinošu līdzekli. Neko nenoskaidroja, nodeva vīra rokās un ieteica vērsties pie ģimenes ārsta.
Apbruņojusies ar pilnu nervu sistēmas ārstēšanas spektru, es atsāku savu ceļu. Domāju, ka tabletes ēdu vairāk nekā pārtiku. Lielākā daļa bija ājurvēda. Pēc dažiem mēnešiem atkal sāku aizmirst, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Vai jūtat, cik viļņveidīga daba ir Laimas slimībai?
Jutos gandrīz pavisam moži! Dzīve sakārtojās, rokas nepalika nejūtīgas. Tad sāku ļoti viegli traumēt muskuļus. Darbojos ierastajā tempā, bet tad sastiepums un ilga sadzīšana. Jogas eksāmenā mans veselīgais stress pārauga nekontrolējamā satraukumā. Burtiski kratījos drebuļos.
Ceļš turpinās.
Parastie medikamenti nepalīdz, arī dabas līdzekļi nē, reiki palīdz, bet šīs enerģijas man pietiek tikai minimālajām darbībām dienā. Lielāko daļu diennakts guļu.
Iedomājos, ka mans glābiņš varētu būt dziednieki! Pēdējos spēkus tērēju, meklējot labākos, dažādās valstīs. Jā, dziednieki palīdz, bet ne visi un ne vienādi. Protams, neviens mani neizārstēja, bet es saņēmu nenovērtējamu izpratni – tik ilgi, kamēr es pārlikšu atbildību par savu veselību uz citiem cilvēkiem, nekas labs nebūs.
Jūs man rakstāt, ka “manam kaimiņam” bija Laimas slimība, viņš dzēra antibiotikas un viss bija kārtībā! Jā, tā var būt. Jums iekoda ērce, ap koduma vietu izveidojās apsārtums, temperatūra paaugstinājās. Jūs ātri sākāt lietot antibiotikas. Laimīgas beigas. Tā arī būs, ja uzreiz saprot, kas notiek. Bet! Slimību pārnēsā arī blusas, esmu dzirdējusi baumas, ka pat odi. Turklāt ērce var vienkārši pārrāpot pāri brūcei, jūs saslimstiet ar nesaprotamu slimību. Ārstēsiet gripu, saaukstēšanos, jums paliks labāk un pēc kāda laika sāksies jauns slimības saasinājums. Tā būs hroniska Laimas borelioze.
Būdama pa pusei “dārzenis”, es nolēmu vairs neapmeklēt ārstus.
Viņu apmeklējums man sagādāja tikai stresu: “vienkārši ēdiet gaļu”, “varbūt jums ir epilepsija”, “tā noteikti nav epilepsija, tas notiek sievietēm, kas vecākas par 30”, “dzimšanas trauma, ticiet manai pieredzei, skābekļa bads zīdainim un tagad tāds rezultāts”.
Sapratu, ka mana nervu sistēma ir bojāta, tāpēc arī muskuļi un smadzenes nedarbojas, kā nākas, nervu signāls nesasniedz adresātu. Varbūt kaut kas kaiš sirdij, tā sāp, bet pārbaudēs viss ir vairāk vai mazāk kārtībā. Laiku pa laikam sāp locītavas.
Iemesls – borēlijas, kas iekļuvušas audos. Visbiežāk tās ietekmē locītavas, nervus, smadzenes un sirdi, bet var izvēlēties jebkuru jūsu vājo vietu.
Atklāsmes, kas apgaismoja manas bojātās smadzenes:
• Visa šī elle ir tieši tas, kam man tagad vajag iziet cauri. Ja es reiz sev izvēlējos šo ceļu, tad man ir spēks to pārvarēt. Runājot par spēkiem, es sevi pārliecināju, jo patiesībā to gandrīz nebija.
• Man vajag šo pieredzi! Kāpēc? Es vēl nezināju, bet, kad pārtraucu pretoties, jautāt: „kāpēc es?” un „par ko man tas?” – parādījās izdevība virzīties tālāk.
• Vissliktākais, ko var iedomāties, būtu vainot ārstus, ērces vai rūgto likteni. Starp citu, tagad man nav fobijas no ērcēm vai meža. Katru dienu staigāju basām kājām pa zāli un ar pateicību sveicu jauno dienu.
• Es varu sevi izārstēt pati. Ar domu spēku, nodomu spēku, pārprogrammējot šūnas. Vēl nezinot kā, es gribēju atrast šo atslēgu savam ķermenim.
• Es esmu Dieva mīļotā meita.
Tātad, visbeidzot, reālās lietas, ko darīju
Možam garam
Burtiski piespiedu sevi kaut ko darīt, par spīti miglai un reibonim, muskuļu vājumam un nepārejoši neskaidram prātam. Es devos pastaigās, pēc piecu minūšu gājiena sākās tahikardija, acīs satumsa, es pagulēju zālē, tad piecēlos un pastaigājos vēl mazliet. Katru dienu praktizēju Pranajamu (elpošanas vingrinājumus).
Lai atjaunotu koordināciju
Izpildīju jogas pozas – asanas līdzsvara trenēšanai.
Smadzenēm
Es nevarēju skaitīt, lasīt vai rakstīt. Viena rindkopa un viss. Es piespiedu sevi lasīt un koncentrēties. Man bija vingrinājumi, lai saskaņotu abas smadzeņu puslodes. Mācījos dzejoļus. Vienu mēnesī. Es rakstīju. Rokas neklausīja, rokraksts bija briesmīgs.
Meditācija. Afirmācijas. Ikvienam var būt savas metodes.
Muskuļiem
Indijas Mahanarajan eļļa. Masāža ar ēteriskajām eļļām. Katru otro vai trešo dienu vanna ar sāli un sodu (1 kg jūras sāls un puse sodas iepakojuma). Sildošas jostas (man bija trīs) reizēm visu dienu. Dienā gulēju reiki meistaru rokās.
Kas vēl palīdzēja?
Ajengāra jogas apgrieztās pozas. Ja nav audzēju un iekaisumu, tās ir ļoti labas smadzenēm un nervu sistēmai. Es karājos virvēs sākumā piecas minūtes, katru dienu mazliet vairāk un sasniedzu 30 minūtes. Kad parādījās spēki, pievienoju pozas bez virvēm. Bija dienas, kad vairāk nekā stundu pavadīju ar galvu uz leju.
Nē, es neesmu izārstējusi Laimas slimību, bet esmu to novedusi dziļā remisijā. Tiklīdz tā gatavojas aktivizēties (palaidējmehānisms ir jebkāds stress un imunitātes samazināšanās), es zinu, ko darīt. Es joprojām plunčājos sāls vannā, guļu zālītē, ēdu kilogramu, lai gan dabisku, bet zāļu. Bet! Lielāko daļu laika esmu pilna spēka un mīlestības.
Es ticu, ka kādu dienu es uzrakstīšu, ka vairākus gadus simptomi nav atgriezušies, un es esmu pilnīgi vesela!
Turklāt es esmu ļoti pateicīga šīm stāstam. Tas ir mans brīnišķīgais skolotājs.
Ko es daru, ja piemeklē sāpes?
Ilgu laiku es mēģināju jebkādā veidā ar tām cīnīties, dzinu prom, apslāpēju, bēgu. Tas darbojas uz īsu laiku.
• Pirmkārt – es nosaucu savas sāpes vārdā: vai tā ir bailes, vai tā ir nedrošība, skumjas, kaut kas cits? Kad sāpēm ir vārds, pusceļš jau ir pagājis.
• Otrkārt – es pilnībā pieņemu šīs sajūtas, iegrimstu tajās un izdzīvoju līdz galam. Izpētu tās un savas reakcijas.
Tā ir daļa no manas dzīves. Daļa no manis Mana pārdzīvojumu pieredze.
Pēc tā visa saprotu, ka es un sāpes ir dažādas lietas. Sāpes vairs nevalda pār mani, bet kalpo kā attīrīšanās līdzeklis.”
