“Sāpes skalā no 1-10 bija uz apmēram 15,” pazīstamais fotogrāfs Valts Kleins pēc traumas piedzīvojis necilvēcīgu attieksmi slimnīcā
12
Viens no Latvijas slavenākajiem fotogrāfiem Valts Kleins nesen piedzīvojis sadzīves negadījumu un nonācis Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas gādībā. Diemžēl viss izvērties patiešām sāpīgi visās šī vārda nozīmēs. Fotogrāfs ir nepatīkami pārsteigts par piedzīvoto un slimnīcu pat nodēvē par lopkautuvi. Kāpēc tā?
Valts centies uzstādīt strazdu būri, tāpēc uzkāpis uz mitra skārda seguma, negaidīti saslīdējis un nokritis no aptuveni 3 metru augstuma. Kā pats saka, piedzīvojis brīvo kritienu, ar labo plecu nokrītot pret zemi. Nokrakšķējis tā, it kā kāds pārlauztu svaigu gurķi.
“Roka brīvi karājās kā ļengana virve. Ne atspiesties, ne pakustināt. Sāpes skalā no 1-10 bija uz apmēram 15,” situāciju raksturo Valts.
Par laimi tuvumā bijis cilvēks, kurš palīdzējis – apsējuši šalli ap kaklu, iekāruši tajā roku. Brauciens ar taksometru bijis mokošs, katra bedre uz asfalta tikai pastiprinājusi sāpes. Devies uz jau pieminēto Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu. Tur veikts rentgens, kas uzrādījis pleca kaula lūzumu un rokas augšdelma slēgto lūzumu ar šķembām.
Lai gan piedzīvotais nav smieklīgs, tomēr Valta maniere, ar to daloties, raisa ne tikai līdzi jušanu vien, nākas arī pasmaidīt par košiem epitetiem.
“Tālāk izģērbšanās līdz veļai, ripojošā gulta/lafete, kuru stūrē Oskars ar -5 brillēm. Oskars – pozitīvais varonis. Tas nekas, ka nav priekšzobu – izsisti, krītot uz velostūres. Ir kas cits – katrā lafetes pitstopā viņš zog salvetes. Nezinu iemeslu. Bet episki!”
Tālāk sekojuši 3-4 stundu rūpīgi izmeklējumi, tostarp veikta datortomogrāfija. Tur sastaptie cilvēki – ārsti, asistenti – visi lielākoties bijuši steidzīgi un nevaļīgi, tāpēc viss noticis ātri. Pēc tam jau Valts nogādāts palātā.
Un atkal sava loma ir Oskaram: “Oskars ieskrienas ar lafeti, uz kuras guļ mans kailais kautķermenis apakšbiksēs. Joņojam pa gariem koridoriem, liftiem, tuneļiem. Bažīgi jautāju, vai ir stopsignāls un tālās gaismas. Briļļainais jautri atrauc, ka to nevajag, jo viņš LABI redz. Jēzus! Briļļu stikli kā pudeļu dibeni. Un babbbbāāh, ietriecamies durvju stenderē. Oskars smejas. Es gaudoju kā sudraba lodi saņēmis vampīrs. Kopumā jautri. Vēl tiek nozagtas 4 salvetes. Jo pa ceļam.”
Tā nu nonākuši 5.nodaļā. Pārņēmuši drebuļi gan no satraucošā brauciena, gan sāpēm. “Izskatos laikam nožēlojams, par ko liecina man svešu, halātos tērptu 5-7 sieviešu riebuma pilnais skatiens. Mani nomēra acīm visās dimensijās. Arī intīmās. Tieku ietērpts mini kleitiņā, uzsiets roku turētājs un pieslēgts introvenozai plastmasas kulei. Ar Tarzāna saucieniem guļos palātas gultā. Sasodīti sarežģīti un sāpīgi.
Atjēdzos, ka savu iPhone esmu atdevis Kristīnei… Pliks. Bez naudas. Bez telefona. Bez samaņas. Apjucis. Nelaimīgs. Netīrs. Lipīgs no sāpju sviedriem.”
Tā nu Valts palūdzis māsiņai iespēju “Facebook” nosūtīt ziņu savējiem, ziņojot par viņa atrašanās vietu. Tas gan rupji uzreiz ticis noraidīts. Diemžēl telefona numuri atmiņā nav palikuši. Prātā pārcilāti dažādi varianti, kā tomēr sazināties ar kādu.
Valts stāsta: “Beidzot notiek apžēlošana, jo izštukoju ideju zvanīt uz restorānu “Osiris”. Edijam izskaidroju problēmu/ķezu. Viņš kā sjun dzi kareivis, īsts samurajs izdara visu perfekti. Kristīne ziņu saņem!!!!”
Tam sekojis murgains naktsmiers slimnīcā, ko pavadījusi bada sajūta, jo vakariņās pasniegtais ēdiens izskatījās baisi un raisījis vien vemšanas refleksus.
Nākamajā rītā (8.martā) sākusies liela rosība. Šķindējušas pudeles, vāzēs likti ziedi, konfekšu kastes rotējušas ap recepcijas leti.
Jau atkal visprecīzāk pasaka pats Valts: “Nostreļīju dažas cīgas un atrodu skapī smirdīgi netīru āra apmetni ar kapuci. Drebinādamies uzpīpēju pagalmā. Brokastīs cūkēdiens 0.2.
Apgreidā brūna žļurga ar plēvēm, ko kāds nosaucis par KakaoGrande. Uz manu debilo jautājumu, vai nav kas cits, saņemu atbildi – paši negatavojam. Ko atved no pirmās boļnicas, tas jāēd.”
Apkārt valdījusi rosība: “Māsiņas mainās ātri. Nevaru iegaumēt vārdus. Dažas labas. Neitrālas. Dažas pretīgas sadistes. Sāku saņemt zāles, tabletes, medikamentus. Saņemu arī Kristīnes atvestās drēbes, apavus, jakas, ēdienu, ūdeni. Telefonu!!! Beidzot. 8.marta vakarā sieviešu dienas svinības ir starptautiskas. Pat Ojārs atnācis un zog salvetes. Plkst. 21.00 slēdz durvis un pionieru nometnes kropļiem jāiet gulēt.”
Šajā brīdī Valts centies protestēt, ka ir brīvs cilvēks, atrodas brīvā valstī, brīvā slimnīcā. Tā nu izdevies panākt vienošanos, ka drīkst izmantot dienesta kāpnes uz pagalmu, kur doties smēķēt. Tur sastapis arī “jautras madāmas halātiņos”, ar kurām pakoķetējis un atvadījušies kā draugi.
“Līdzīgā stilā paiet trīs dienas. Pie gultas ir trauksmes zvans dežūrmāsai. Naktī uzburbuļo sirds, bet savas traumas dēļ nevaru līdz tam aizsniegties. Eh. Pacietīšu. Būs ok. Rīts atnāk. Esmu dzīvs. Allellujjaa! Ceturtās dienas rītā atlido fūrija zvērojošām acīm. Sakās esot mana ārstējošā un gatava mani operēt. Guļu. Mana piecelšanās dāmas klātbūtnē būtu lēna, ilga un sāpīga. Ar asu žestu man zem deguna tiek pašautas A4 lapas, kuras esot jāparaksta, ka piekrītu visam – asins pārliešanai, narkozei un neveiksmīgas ķirurģijas gadījumā arī invaliditātei. Atsakos to darīt.”
Dakteri tas pamatīgi sakaitinājis: “Pieklājīgi jautāju, vai varam apskatīt mana pleca rentgenu un saņemt skaidrojumu par gaidāmo operāciju.”
Bet saņemts aicinājums ieiet pašam kādā saitē un tur apskatīties. Valts iebildis, ka šobrīd tas nav ērti, ņemot vērā rokas traumu. Tad ārste to atvērusi un “iebāzusi ģīmī”. Likumsakarīgi, ka pacientam no redzētā attēla lielāka skaidrība nav radusies, tāpēc lūdzis to dakterei komentēt. Uz to saņemta atbilde aptuveni šādā garā: “Ko vēl ne? Pats gribi sevi operēt?”
Turpmākais dialogs:
“Es atvainojos, kāpēc esat tik aroganti agresīva. Vai šādi arī griezīsiet manu miesu ar skalpeli?” jautājis Valts.
“Tu vari izvēlēties citu ārstu,” jau kliedz harpija.
“Jā. Es vēlos citu ārstu,” mierpilni tecis Valts.
“Ej ellē!” Baltā Halāta Raķete izlidojusi pa durvīm un cirtusi tās ar tādu spēku, ka nokrīt palātas sienas pulkstenis un sāk tikšķēt, jo līdz šim nedarbojās.
Ko tālāk? “Sapakoju savas mantas, atvados no bezgribas apspiestajiem istabas biedriem un dodos prom. Uz mājām. Recepcija mēģina mani aizturēt, bet baidās lietot fizisku spēku. Tieku pāri pēdējai barjerai un Cepums aizved mani mājās. Interjeru, piemīztās tualetes, smakojošos koridorus un morgam līdzīgo kafijas aparāta telpu pat nepieminēšu. Nesaprotu. Kā sadistiskām, augstprātīgām sievietēm ļauj terorizēt cilvēkus ar smagām fiziskām un psiholoģiskām traumām. Kur empātija un žēlsirdīgo māsu kodekss??? Zinu.
Esmu uzsācis karu ar bandītisku sistēmu. Sistēma dos prettriecienu. Safabricēs viltus liecības un lieciniekus, un barā kauks kā vilki uz mironi. Sūdzēs tiesā.
Es ar tiem nekarošu. Ir Eiropas cilvēktiesību tiesa. Tur arī vērsīšos.”
