Sāpes – sarežģīts fenomens. Veidi, iemesli un top 5 nepanesamākās sāpes 0
Ja cilvēks pakrīt un sasit, piemēram, galvu vai roku, sāk ļoti stipri sāpēt. Akūto sāpju brīdī nekas nav svarīgāks par šīm nepatīkamajām izjūtām – nav iespējams ne sakarīgi domāt, nedz arī just ko citu.
Tomēr akūtās sāpes lielākoties pāriet un aizmirstas, ja vien nav kāda nopietnāka ievainojuma vai traumas, kuras sekas būs jūtamas ilgāk. Pavisam citādi ir ar hroniskām sāpēm – tās ir ilgas un mokošas, spēj pārvērst gan ikdienu, gan cilvēka personību, sevis un pasaules uztveri.
Pētniekiem darba netrūkst
Mūsdienu medicīnai sāpes ir milzīgs pētījumu lauks, kurā būtiski ir neskaitāmi individuāli faktori. Svarīgs ir pat sāpju rašanās konteksts, piemēram, kareivis, kurš karā ievainots, bet izdzīvojis un atgriežas mājās, ievainojuma izraisītās sāpes uztver citādi nekā cilvēks, kurš līdzīgu savainojumu guvis miera laika apstākļos, bet tādēļ kļuvis par invalīdu, zaudējis darbu, ienākumus un sociālo statusu.
Lai arī eksistē jēdziens “sāpju slimība” un ir arī īpaši sāpju ārsti – algologi, sāpju mazināšana vai novēršana ir visu medicīnas nozaru uzdevums, vai tā būtu neiroloģija, onkoloģija, kardioloģija vai kāda cita. Pirmajā mirklī tas nešķiet nekas sarežģīts: atliek vien atrast sāpju cēloni un to novērst.
Ja sāp zobs, to salabo vai izrauj, ja sāp ceļgals, dzer zāles, operē vai ārstē ar fizioterapiju.
Tomēr sāpju diagnostika nav tik vienkārša. Pirmkārt, sāpes ikviens izjūt citādi – kādam grūti paciest pat šļirces adatas dūrienu, cits spēj dienām ilgi izturēt lūzuma sagādātās ciešanas. Individuālā sāpju panesība atkarīga no katra cilvēka nervu sistēmas tipa, dzīves pieredzes un rakstura.
Atšķiras arī sāpju sajūta vīriešiem un sievietēm: fizikālās rehabilitācijas medicīnas ārsts un algologs Jānis Ozoliņš stāsta par kādu savulaik izdarītu secinājumu – kara laikā sievietes ievainojumus un asins zudumu spējušas panest daudz vīrišķīgāk nekā kareivji. Ir gan izdomātas skalas un kritēriji, kā novērtēt individuālo sāpju sajūtu, palpācijas metode, pārbaudot reakciju uz uzspiedienu noteiktās ķermeņa vietās.
Otrkārt, sāpju šķietamais cēlonis ne vienmēr ir patiesais. Jāņa Ozoliņa praksē bijis gadījums ar kādu pusmūža pacientu, kurš aptuveni reizi mēnesī piedzīvojis miokarda infarktam raksturīgas sāpes krūtīs, saucis neatliekamo medicīnisko palīdzību, apārstēts un atkal palaists mājās, jo infarkts nav konstatēts. Pēc rūpīgas izpētes izrādījies, ka vaina ir mugurkaula skriemeļos – pēc tam, kad tie izoperēti, sāpju lēkmes beigušās.
Treškārt, sāpju cēloņi ne vienmēr ir fizioloģiski, tie var būt arī psihogēni, piemēram, sāpes cieš daudzi depresijas slimnieki (un otrādi – daudziem hronisku sāpju pacientiem mēdz sākties depresija; veidojas apburtais loks – kad stipri sāp, cilvēkam ir nosliece uz depresiju, bet depresija liek sāpes sajust spēcīgāk. Tas ir iemesls, kādēļ hronisku sāpju ārstēšanai ārsti mēdz izrakstīt antidepresantus).
Ceturtkārt, hroniskās sāpes var būt izraisījušas citas sāpes, kas uzslāņojas pirmajām, utt.
Piektkārt, sāpes nav lineāra parādība: vienu dienu var sāpēt vairāk, citu mazāk, bet trešajā nesāp nemaz, kādam sāp naktīs, citam – tikai no rītiem.
Šo uzskaitījumu varētu turpināt, taču ar jau minētajiem piemēriem, šķiet, pietiek, lai saprastu, ka sāpes mēdz būt kā samudžināts dzijas pavediens, ko atkal atpīt un atvīt spēj vien ļoti pieredzējuši speciālisti ar plašām zināšanām dažādās medicīnas nozarēs vai speciālistu komandas – tā dēvētie sāpju konsiliji.
Citās valstīs izveidotas arī īpašas sāpju laboratorijas un klīnikas, un algoloģija var būt ārsta pamatspecialitāte – atšķirībā no Latvijas, kur tā ir papildspecialitāte, ko izvēlas galvenokārt anesteziologi un neirologi.
Akūtas vai hroniskas?
Akūtas sāpes lielākoties ir pēkšņas un vēsta par kādu akūtu procesu: iekšķīgu saslimšanu vai ārējas iedarbības sekām, piemēram, traumu. Lielākoties uzveikt akūtas sāpes katrs vispirms cenšas pats, lietojot kādas zāles, taču tas ne vienmēr ir vēlams: pretsāpju līdzekļi nomāc raksturīgos simptomus un var apgrūtināt diagnozes noteikšanu, piemēram, apendicīta gadījumā.
Citos gadījumos jārīkojas tieši pretēji: jāklausa ārsts un jālieto pretsāpju zāles, lai vai kā negribētos savu organismu piesārņot ar “ķīmiju”.
Tas nepieciešams, lai izvairītos no to pārvēršanās hroniskās sāpēs. Proti, var notikt tā, ka sāpju cēlonis jau sen pazudis (sadzijis, izoperēts vai tml.), bet sāpju centri turpina raidīt sāpju signālus, paskaidro neiroloģe Elīna Malkiela. Ārstēt šādas sāpes ir daudz sarežģītāk nekā tad, ja tās ir akūtajā fāzē.
Lai arī akūtas sāpes lielākoties ir spēcīgākas un intensīvākas par hroniskajām, tās lielākoties ir vieglāk paciešamas nekā hroniskās, kuras ar savu neatlaidīgo dabu sagandē katru dienu, padara neiespējamu strādāšanu un nebaudāmus padara pat dzīves priekus.
Par hroniskām uzskata sāpes, kuras ilgst vismaz 4–6 nedēļas. Tās var nebūt ļoti stipras, bet ilgstošas, tādas, kas regulāri atkārtojas. Hroniskas sāpes ne vienmēr ir nemitīgas, piemēram, kamēr cilvēks nekustīgi sēž, nekas nesāp, bet, ja jāsāk staigāt, kaut kas iesāpas. Hroniskām sāpēm lielākoties ir kāds konkrēts cēlonis, kas meklējams kādas organisma sistēmas disfunkcijā, taču tāda var arī nebūt.
Pastāv viedoklis, ka hroniskas sāpes ir slimība pati par sevi, jo aptver daudzas orgānu sistēmas un var provocēt jaunu slimību un sāpju rašanos. Piemēram, ja pastāvīgi sāp kāda locītava, cilvēks var sākt izvairīties veikt noteikta veida kustības, kas savukārt izraisa nevēlamas izmaiņas muskuļos, šķiedrās un citās locītavās, kas arī var sākt sāpēt. Hronisku sāpju dēļ var sākties sirds problēmas vai būt apgrūtināta elpošana, var būt reiboņi, vemšana, samaņas zudums.
Vai jāpacieš?
Neārstētas hroniskas sāpes var būt tik mokošas, ka cilvēkam liek meklēt galējus līdzekļus – tās ir viens no izplatītākajiem pašnāvību cēloņiem pasaulē. Tomēr diagnostikas iespējas un metodes sāpju novēršanai mūsdienās ir tik plašas, ka palīdzēt iespējams teju vai katram cietējam: gan ar medikamentiem, gan operāciju, ja nepieciešams, un dažādām palīgmetodēm, piemēram, fizikālās terapijas procedūrām. Terapija balstās uz trim vienkāršiem pamatprincipiem: ārsts iztaujā un uzklausa pacientu, tic viņa teiktajam un ārstē tā, lai sāpes pāriet.
Pēc Jāņa Ozoliņa teiktā, ja runa ir par sāpēm, princips “atrodi cēloni un novērs” šajā kontekstā gan nav absolūts.
Katrs pacients jāvērtē individuāli, piemēram, ja sāpes traucē gaisā pacelt iztaisnotas rokas, līdzekļi, ko šādā situācijā ieteiks 90 gadu vecam vīram un 20 gadu vecam jauneklim, nebūs vienādi: iztaujājot pacientu, speciālists novērtēs, vai pirmajam ikdienā šāda kustība ir bieži nepieciešama, – iespējams, sirmgalvim pietiks ar līdzekļiem, kuri roku ļaus kustināt mazākā amplitūdā, tā, lai pats var nomazgāties un apģērbties, neciešot sāpes. Turpretī jauneklim, kurš, iespējams, ir profesionāls logu mazgātājs, ar citām terapijas metodēm bezsāpīgu kustību atjaunos pilnā apmērā. Svarīgākais, lai cilvēks justos komfortabli, lai viņam nesāpētu vai arī sāpes būtu samazinātas vismaz līdz paciešamam līmenim, akcentē algologs.
Vai bieži gadās pacienti, kuriem tomēr nekas nelīdz – sāp un sāp, par spīti tam, ka izmēģināts tas un šis? Jānis Ozoliņš atbild: nereti šādi cilvēki nav bijuši konsekventi un līdzestīgi sāpju ārstēšanā, nav kā nākas ievērojuši ārstu norādījumus, vīlušies, ka nav ātru rezultātu, tāpēc metušies meklēt palīdzību pie cita daktera. Sāpju ārstēšanā jābruņojas ar pacietību un neatlaidību.
Tomēr var būt gadījumi, kad sāpes mazināt ir ļoti sarežģīti – ja tās izraisošā slimība nav izārstējama vai ja deformējušies indivīda sāpju uztveres mehānismi. Tas ir plašs pētījumu lauks neiropsihologiem, lai noskaidrotu, kā ilgstošas sāpes izmaina tā dēvēto sāpju atmiņu – kāpēc pacienti, kuriem pēc ilgstošas terapijas teorētiski vairs nebūtu jājūt spēcīgas sāpes, sūdzas, ka tās esot tikpat spēcīgas kā pašā sākumā, kad tās vēl bija akūtas.
Raksta tapšanā izmantoti arī žurnāla “36,6 °C” arhīvu materiāli
Uzziņa
Sāpes pārveido personību
Zinātniskos pētījumos noskaidrots, ka hroniskas sāpes izraisa izmaiņas smadzeņu darbībā, kas savukārt izmaina cilvēka personību – pacienti, kuri diendienā cīnās ar šādām sāpēm, mēdz biežāk uztraukties, ir pasīvāki un nereti nevajadzīgi piesardzīgi, kas dzīvei laupa piedzīvojuma un jaunatklāsmes garšu.
Sāp tas, kā vairs nav
Vienas no sarežģītāk ārstējamajām hroniskajām sāpēm ir fantomsāpes: tādas, kad sāp kāda ķermeņa daļa, kuras nemaz vairs nav, piemēram, amputēta roka vai kāja (lielākoties šādi sāp vietas, kas ir tālāk no ķermeņa, bet fantomsāpes var just arī amputētas krūts, izrauta zoba vai izoperēta orgāna vietā).
Kādreiz ārsti uzskatīja, ka tā ir tikai psiholoģiska problēma – tāda kā nespēja pieņemt, ka zaudēts svarīgs loceklis, taču tagad, lietojot modernās diagnostikas metodes, kļuvis zināms, ka šīs sāpes ir reālas un rodas centros muguras un galvas smadzenēs.
To veidošanās cēloņi joprojām tiek pētīti. Dažiem fantomsāpes pāriet pašas no sevis, citiem turpretī to uzveikšana ir ļoti sarežģīta. Ārstē ar medikamentiem vai, piemēram, akupunktūru, vai tā saukto spoguļkasti, radot ilūziju, ka zaudētā roka vai kāja joprojām ir vietā. Izpildot simetriskus vingrinājumus, pacients vēro, kā kustas gan veselā roka, gan tās atspulgs spogulī, kas optiski aizvieto amputēto. Daži pētījumi, kas veikti ar šo terapijas metodi, parāda, ka sāpes tādā veidā iespējams mazināt.
TOP 5
Kuras sāpes ir vissāpīgākās?
Salīdzinot pacientu sniegtos sāpju raksturojumus, izveidoti neskaitāmi vissāpīgāko sāpju saraksti. Piedāvājam nelielu apkopojumu.
* Kūlīšu (klastera) galvassāpes. Tas ir hronisks stāvoklis, kad pacientam periodiski intensīvi sāp galva. Sāpes ir tik spēcīgas, ka traucē veikt jebkādas parastas darbības. Pirms lēkmes parasti pacients izjūt migrēnai raksturīgo sāpju auru, kam seko sāpes, kas parasti koncentrējas vienā galvas pusē. Sāpes sasniedz maksimumu 5–10 minūtēs un turpinās apmēram trīs stundas. Tad tās var pāriet, bet var arī atkārtoties vairākas reizes dienā.
* Jostas roze (herpes zoster). Šī vīrusinfekcija skar nervus un izraisa asas, dedzinošas sāpes apvienojumā ar niezi, izsitumiem un pūslīšiem uz ādas.
* “Iesaldētais plecs” jeb pleca locītavas adhezīvs kapsulīts. Tas ir saistaudu iekaisums ap pleca locītavu, kas samērā bieži rodas pacientiem pēc pārciesta insulta. Šai slimībai raksturīgas stipras sāpes plecā (arī naktīs), stīvums un kustību ierobežojums.
* Kaulu lūzumi. Sāpes, kas tos pavada, parasti ir ļoti stipras un padara neiespējamas kustības.
* Kompleksais reģionālo sāpju sindroms. Tas ir hronisku sāpju paveids, kas parasti skar kādu locekli, kas bijis ievainots – apakšdelmu vai augšdelmu, plaukstu, pēdu, stilbu.
Konsultēja
Fizikālās rehabilitācijas medicīnas ārsts un algologs Jānis Ozoliņš
Neiroloģe Elīna Malkiela
