Noskaidrots unikālās fotogrāfijas autors, kas dokumentējis 1949. gada izsūtīšanu 3
Gada laikā izdevies noskaidrot autoru unikālajai fotogrāfijai, kurā pie sava ešelona vagoniem redzami 1949. gada 25. martā no Ventspils puses izsūtītie, pastāstīja Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Lelde Neimane.
Pēc tam kad aizvadītā 2019. gada 25. martā medijos tika publiskota nezināma autora 1949. gadā slepus uzņemtā fotogrāfija, kurā redzama izsūtīto ģimene, kā toreiz uzskatīja, Ventspils dzelzceļa stacijā (par to pērn 25. martā vēstījām arī “LA” publikācijā “Unikāla fotoliecība par 1949. gadu”), ar Okupācijas muzeja darbiniekiem sazinājusies Roņu ģimene no Ventspils. Viņu ģimenes albumā atrodama tieši tāda pati fotogrāfija.
Jau bija zināms, ka fotogrāfijā redzamie ir Kroju ģimene no Ances pagasta “Dēliņvalkiem” – vecāki Marta un Vilis, viņu meitas Valija un Maiga, kā arī kāds neidentificēts vīrietis. Kroju ģimeni deportēja uz Omskas apgabala Šerbakuļas rajonu, Borisovskas ciemu, un no izsūtījuma atbrīvoja tikai 1958. gadā.
Vienu no Kroju meitām – Olgu – un viņas divgadīgo meitu Virgīniju vienīgās no ģimenes neizsūtīja, un tieši Virgīnija Krebs, dz. Lauce, iepriekšminētās Olgas Krojas meita, bija tā, kas pērn muzeja ļaudīm atklāja, ka viņai ir šāds foto, ko 50. gadu sākumā atsūtījušas “tantes no Sibīrijas”.
Kundze unikālo foto dāvināja muzejam. Par fotogrāfijas autoru tobrīd nebija zināms nekas. Varēja tikai secināt, ka autors pats bijis viens no izsūtītajiem, kam izdevies paņemt līdzi fotoaparātu un slepus nospiest slēdzi, slēpjoties starp, visdrīzāk, vagonu un kādu cilvēku. Arī viņš nonācis Sibīrijā, izgatavojis bildi un nosūtījis Kroju ģimenei, kura to tālāk atsūtīja Latvijā palikušajiem.
Foto autors – Tālivaldis Dravnieks
Pēc šī stāsta publiskošanas muzejniekiem atsaucies represētais Arnolds Ronis no Ventspils. Viņš braucis tajā pašā ešelonā un nonācis izsūtījumā turpat, kur Kroju ģimene. Roņa kungs atklāja, ka fotogrāfs bijis Tālivaldis Dravnieks (1917–2002).
Šis cilvēks ar savu fotoaparātu arī vēlāk uzņēmis ainas no nometinājuma sadzīves. Tālivaldim Latvijā palicis brālis, kas attīstījis fotofilmiņas un sūtījis fotogrāfijas atpakaļ uz Krieviju, kur tās izdalītas izsūtītajiem. Dravnieka kungam nebija ģimenes, un diemžēl detalizētāka informācija par viņa mūžu līdz mūsdienām nav nonākusi. Zināms, ka viņš pēc reabilitācijas atgriezies Latvijā, pēdējos dzīves gadus pavadījis Piltenē.
A. Ronis paskaidrojis, ka foto tomēr nav uzņemts Ventspilī, bet visdrīzāk jau Krievijas teritorijā, ceļā uz nometinājuma vietu. Apsardzes režīms deportēto “iekraušanas” stacijā Ventspilī bijis ļoti stingrs. Fotografēt, kaut slepus, tur nez vai būtu bijis iespējams. Krievijā iebraucot, apsardze nedaudz atslāba un cilvēkiem atļāva uz brīdi izkāpt no ešelona, nokārtoties, izstaipīt kājas.
Okupācijas muzeja pārstāve L. Neimane atzīst, ka šāda versija ir ļoti ticama. Protams, fotografēt bija aizliegts jebkurā gadījumā. Gan Kroju, gan Roņu ģimene tāpat kā Tālivaldis Dravnieks nonāca Omskas apgabala Šerbakuļas rajonā.
624 videoliecības
Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves pārstāve stāsta, ka viņas uzraudzītajā krājumā šobrīd ir 2399 videoliecības par padomju okupācijas laiku, no kurām 624 stāsta par 1949. gada izsūtīšanām. Stāstnieki ir cilvēki, kas tieši pārdzīvojuši to, par ko liecina. Salīdzinot stāstus, parādās atšķirības likteņos.
“Tā bija laimes spēle – kurā vagonā, kurā ešelonā cilvēks bija un uz kurieni viņu aizsūtīja. Vai viņš nonāca stepē vai taigā, vai viņu nometināja kolhozā vai sovhozā, vai viņš dzīvoja tiešām badā vai tomēr neizjuta trūkumu tik asi. Tas pierāda to, ka visu nevar vienādot. Sāpes un pārdzīvojumus vispār nedrīkst vienādot, jo tas atkarīgs arī no rakstura un apstākļiem,” stāsta L. Neimane.
Likteņu dažādība izpaužas arī pieminētās Roņu ģimenes – Arnolda un viņa dzīvesbiedres Veltas – stāstos. Arnoldu Roni izsūtīja no Ventspils; viņa nākamo dzīvesbiedri kopā ar māti no Zlēku pagasta, no Ugāles stacijas: “Viņus izsūtīja vienā laikā, viņi bija viena vecuma, 1937. gadā dzimuši. Meitene kopā ar mammu nonāca ļoti nabadzīgā kolhozā, kur tik tikko izdzīvoja, bet puisis nonāca sovhozā kopā ar tēti, mammu un māsu, kur badu necieta. Abi iepazinās jau pēc atgriešanās Latvijā.”
Otrās paaudzes stāsti
Liecības par represiju laiku muzeja ļaudis filmē joprojām. Aizvadītajā gadā krājums papildinājies ar izsūtīto stāstiem no Ugāles, Ventspils, Piltenes, arī no Gulbenes apkaimes. L. Neimane norāda, ka šobrīd aktuāla mutvārdu vēstures pētniecības tēma ir deportēto otrās paaudzes stāsti. Proti, kā notiekošo uztvēra tie, kas vai nu piedzima jau izsūtījumā, vai arī izsūtīšanas brīdī bija pārāk mazi, lai atcerētos, kas noticis vagonā un pirms tam, un kā šīs liecības atšķiras no tās paaudzes stāstiem, kurus aizveda jau apzinīgā vecumā.
“Tie cilvēki, kam pirmās bērnības atmiņas saistās jau ar izsūtījumu, nespēja salīdzināt bijušo ar to, kur nonāca. Tā ir tā paaudze, kuru mēs tagad intervējam, lai pētniekiem būtu ko skatīties, jo šie stāsti atšķiras,” teic vēsturniece.
Okupācijas muzeja darbinieki aicina ieskatīties muzeja “YouTube” kanālā, kur šobrīd izliktas visas muzeja uzņemtās dokumentālās filmas un vairāki publiski priekšlasījumi, tostarp par 1949. gada 25. marta deportēto likteņiem.
