Saost… vēzi 0
Vēzis – lielais dzīvību pļaujas sacensību uzvarētājs. It kā kompensējot savu agresivitāti, laikus atklāts, labi padodas ārstēšanai. Atgādinot pārbaudīt, pārbaudīt un vēlreiz pārbaudīt savu veselību, lai nenokavētu rīcības laiku.
Vai vēzi agrīni iespējams diagnosticēt, ne tikai izmantojot oficiālās skrīninga programmas, bet arī saožot? 
…Kādu vakaru televīzijā uzdūros dokumentālai filmai par suņu ožu. Vienā sižetā izskatā necils melnītis meklēja (un atrada) narkotikas. Otrā – labradors, lietišķi piebāzis degunu vienādu trauciņu rindai, apgūlās pie tiem, kuros atradās urīnpūšļa vēža slimnieku urīns, apliecinot, ka suņa deguns var palīdzēt slimību diagnosticēšanā. Nākamajos kadros lādzīgs pinkainis nakšņoja līdzās puisītim, kurš slimo ar agresīvu diabēta formu. Tiklīdz bērnam cukura līmenis asinīs bīstami mainījās, suns metās uz vecāku guļamistabu, lai modinātu viņus palīdzības sniegšanai.
Bet nākamajā dienā mani sameklēja pirms vienpadsmit gadiem intervētā Anita Platniece. Toreiz visu Latviju šokēja ziņa par nobadinātiem zirgiem, kuriem speciālisti nedeva cerības izdzīvot. Vienu no ģindenīšiem šī sieviete paņēma savā aprūpē un dabūja uz kājām. Ar gluži neizskaidrojamiem paņēmieniem sazīmēja trauslo pavedienu, aiz kā noturēt dzīvību. Vēlāk zirgs veiksmīgi piedalījās sacensībās.
Šoreiz viņa vēlējās pastāstīt, ka pēc specifiskās smaržas spējot atpazīt dzemdes vēzi.
– Pirms astoņiem gadiem no savas draudzenes mātes samanīju plūstam īpatnēju aromātu. Viņai diagnosticēja dzemdes vēzi. To uzreiz izoperēja, un smārds pazuda.
Kopš tā laika šis aromāts mani gandrīz vai vajā. Tā nav ne nemazgātas miesas, ne kādas konkrētas vielas smaka, bet es to atpazīstu nemaldīgi – it kā kāds būtu elektrību piegrūdis. Katra, no kuras aromāts plūst, smaržo savādāk, acīmredzot tas ir cilvēka individuālais aromāts, taču neatkārtojamā slimības stīga lec laukā.
Šo nejauko smaržu visbiežāk samanu no garāmejošām sievietēm uz ielas vai lielveikalā.
Kad aizbraucu ciemos pie kādas savas attālas radinieces, šo smārdu jutu pavisam nedaudz, bet, nejauši sastopoties vēlāk, salēcos – tas bija kļuvis ļoti spēcīgs. Mums nav tādu attiecību, lai es varētu mudināt viņu doties pie ginekologa uz pārbaudi. Tomēr izteicu savas bažas radinieces mammai. Saņēmu atbildi: nejaucies svešās darīšanās. Tas mani skumdina. Saprotu, ka, nebūdama ne mediķe, ne dziedniece, nedrīkstu kādu mudināt doties pie ārsta. Varbūt tā darīt varētu vien tad, ja tiktu notestēta un arī kāds speciālists pārliecinātos, vai tās nav tikai manas sakāpinātās iedomas?
Un vēl. Ja jau šo smaržu spēju uztvert es, varbūt tas pa spēkam vēl citām sievietēm? Ja vien viņas rūpīgāk izturētos ne vien pret savu krūšu veselību, bet pievērstu vairāk uzmanības arī ķermeņa izdalījumu aromāta maiņai.
Ārpus normas, bet nav noliedzams
Habilitētā medicīnas doktore, onkoloģe, vairāku grāmatu, arī Diagnoze – vēzis. Grāmata pacientiem un viņu piederīgajiem, autore Dace Baltiņa, noklausījusies šo stāstu, ir labvēlīgi ieinteresēta.
– Oža ir ārkārtīgi delikāts un filigrāns maņas mehānisms, kas attīstīts ļoti atšķirīgi. Cilvēki, kuri spēj izjust smalkākās smaržu nianses, ir zelta vērti daudzās jomās.
Pēc pacientu izdalījumu smaržām slimības noteikšanā ārsti vadījušies jau kopš Hipokrata laikiem. Smaržu (smaku) asociatīvā saistība ar noteiktām slimībām minēta arī medicīnas klasiķa Roberta Heglina grāmatā par slimību diferenciālo diagnostiku.
| Lūk, kā tajā raksturota smaržu saistība ar noteiktām slimībām. * Puvušu ābolu saldenā dvaka – diabēts, ketoacidoze. * Zivju smārds – aknu slimības. * Fēču smaka – zarnu samešanās vai nosprostojums. * Blondas sievietes matu aromāts – tīfs. * Acetona smaka – nieru mazspēja. * Novadējuša alus dvinga – tuberkuloze. * Puvuma smaka – C vitamīna deficīts. * Pelējušu ābolu vai vīnogu dvaka – apdegumi. * Puvušu olu smirdoņa – aknu mazspēja.
|
Cilvēka deguns spējā uztvert smaržu nianses gan ievērojami atpaliek no izsmalcinātās ožas, kāda piemīt dzīvniekiem, piemēram, suņiem. Netrūkst jūsmīgu liecinājumu, ka tieši ģimenes mīluļa uzstājīgums, ar purnu neatlaidīgi bakstot vai laizot atsevišķas vietas uz saimnieka ķermeņa, palīdzējis laikus atklāt prostatas, urīnpūšļa, krūts, ādas, dzimumorgānu un pat plaušu audzēju. Tas vedinājis zinātniekus šīs spējas pētīt, skaidrot un arī mēģināt izmantot praksē.
Jau pierasts, ka lidostās un robežpunktos muitniekiem narkotiku meklēšanā palīdz speciāli apmācīti suņi. Tāpat veikti pētījumi, kuros tie nekļūdīgi saoduši zarnu vēzi slimnieka izkārnījumos, gāzēs un izelpā, turklāt šo spēju neietekmēja ne asiņu klātbūtne fēcēs, ne tas, ka pacients bijis smēķētājs.
Citos eksperimentos īpaši apmācīti vācu aitu suņi un labradori ar apbrīnas vērtu ticamības pakāpi norādījuši uz urīnpūšļa un plaušu vēzi pacienta urīna paraugos.
Tomēr jāatceras, ka dzīvnieks spēj saost tikai tam iemācīto smaržu gammu, bet nevar noteikt diagnozi. Gluži tāpat, kā, pieliekot roku drudža slimnieka pierei, varam secināt, ka viņam ir paaugstināta temperatūra, nevis noteikt šī stāvokļa iemeslu.
Vēža slimnieka organismā notiek daudzi sarežģīti bioķīmiski procesi, kas var piešķirt specifisku smaržu ādai, sviedriem, izelpai, urīnam, fēcēm, asarām, siekalām un citiem izdalījumiem. Iespējams, tas notiek jau slimības sākumstadijās, taču sabrūkoša audzēja smārds ir tik nepatīkams un spēcīgs, ka to telpā var saost pat nemediķis.
Olfaktorās jeb saošanas diagnostikas pamatlicēji jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem nopietni pievērsušies idejai par mākslīgā deguna radīšanu. Viens no aizrautīgākajiem tās atbalstītājiem bija Nobela prēmijas laureāts Līnus Paulings.
Es pieļauju, ka nākotnē līdztekus parastajām attēla diagnostikas metodēm – tām, ko vērtējam ar savu redzi, būs iespēja izmantot arī mākslīgo degunu vai indivīda spēju slimību saost. Oža ir viena no maņām, kas var būt ļoti niansēta, jo, tāpat kā redze vai dzirde, dažādiem cilvēkiem attīstīta atšķirīgi. Neviens taču nesauc par dīvaini mūziķi ar absolūto dzirdi vai arhitektu ar telpisko redzi.
Esmu lasījusi aprakstus par sievietēm, kurām konstatēta kāda ginekoloģiska slimība pēc tam, kad partneri atzinuši viņu īpašā aromāta zudumu. Zinot, cik kūtri daudzas vēršas pie ginekologa, jebkurš pamudinājums uzmanīt savu veselību un laikus vērsties pēc palīdzības ir svarīgs un veicināms, vienalga, vai tas tiek pausts ar redzes, taustes vai ožas palīdzību.
Tāpēc ar šo sievieti labprāt iepazītos. Ja izrādīsies, ka dzemdes audzēju var diagnosticēt arī tā, priecāšos.
Tur kaut kas ir
Latvijas Universitātes Klīniskās un eksperimentālās medicīnas institūtā tiek īstenots plaušu vēža diagnostikas projekts, kurā ar mākslīgās ožas sensoriem analizē pacientu izelpu. To vada alergologs, plaušu slimību ārsts medicīnas doktors Māris Bukovskis.
– Doma par izelpas izmantošanu slimību dia-gnostikā radās septiņdesmito gadu sākumā, kad šis gaiss pirmo reizi tika analizēts ar fizikā lietotu aparatūru – gāzu hromatogrāfu. Tas ļāva izpētāmajos paraugos atklāt dažādu gaistošu organisko savienojumu, lielākoties ogļūdeņražu, klātbūtni.
Astoņdesmito gadu sākumā gāzu hromatogrāfijai tika pievienota masas spektrometrijas metode. Nu jau iegūtos savienojumus varēja atdalīt un identificēt. Vienkāršojot: ieliek gaisa paraugu aparatūrā un pēc ekrānā redzamajām līknēm nosaka, no kā tas sastāv, jo katrai jau atpazītajai sastāvdaļai veidojas atšķirīgs grafiskais attēls.
Vēl pēc dažiem gadiem parādījās pētījumi, ka viļņi un pīķi veselo cilvēku izelpas analīžu līknēs atšķiras no tiem, kuriem ir plaušu vēzis. Radās doma, ka šīs atšķirības var palīdzēt diagnosticēt slimību.
To aktivēja arī publikācijas un ziņojumi par dzīvnieku ožas fenomenu.
Tika apstiprināts gadījums, kad suns spēj saost urīnpūšļa vēzi. Sekoja ziņas par šo dzīvnieku prasmi arī diezgan precīzi norādīt, ir vai nav plaušu vēzis.
Apmēram tāds bijis ceļš līdz domai par mākslīgo degunu – ierīci, kurā mēģināts imitēt zīdītāju ožas funkcijas nodrošinātājmehānisma uzbūvi. To pilnveidojot, var panākt mākslīgā deguna specializāciju.
Ja par konkrētu smaržu neko nezinām, nevaram pateikt, kas tā ir. Taču, ja vairākkārt esam to apzināti sajutuši, atpazīsim arī citreiz.
Vēža šūnu vielmaiņa ir citāda nekā veselajām, tāpēc izelpas gaisā parādās jauni – no elpceļu virsmas nākuši gaistoši organiski savienojumi. Ja deguns noteicis, kādas vielas raksturo šo slimību, tālākais ir iegūt smaržas nospiedumu – līkni, kas atspoguļo aromāta reakcijas intensitāti, pretestību un citus rādītājus. Visus nākamos paraugus iespējams salīdzināt ar šo – vidējo rādījumu, sekojot, kā mainās elektriskā pretestība, reaģējot uz konkrēta pacienta izelpas gaisu. Un tā noteikt, cik procentuāli liela ir varbūtība, ka cilvēkam ir vai nav slimība. Taču šādi iespējams atklāt vien to, cik precīzi analizējamie paraugi atbilst jau iegūtajiem un apzinātajiem rezultātiem, bet nevar izsekot izmaiņām slimnieka ādas, urīna, elpceļu un dzimumorgānu izdalījumos.
Pieņemsim, pacientam ir vēzis tālu aizgājušā stadijā: nosprostojies bronhs, radusies pneimonija, bet līdztekus šai kaitei viņam ir arī cukura diabēts. Tātad vēl kāda nianse klāt pie aromāta. Ja izelpā pazīstam kā diabētu, tā plaušu karsoni, piedevām iepriekšējā vakarā baudītā vīna smaržu un ķiploku izgarojumus, tad sarežģījumu nevar būt. Turpretī, ja spējam atšķirt tikai dažas šī kokteiļa sastāvdaļas, neprecizitāte gandrīz neizbēgama. Garantija, ka kļūdas nav, ir tikai 70 līdz 80 procenti. Taču arī suņiem tā nav simtprocentīga.
Pagaidām gāzu hromatogrāfijas un masas spektrometrijas metodi izmantot klīniskajā praksē tomēr nav iespējams: aparatūra pārāk sarežģīta, paraugu savākšana komplicēta, analīzes ilgst vairākas stundas. Taču vajadzība pēc šādiem izmeklējumiem ir ļoti liela. Ar tādu aparatūru varētu veikt plaušu vēža skrīningu – kaut vai tiem, kuri pieder riska grupām: smēķētājiem un cilvēkiem pēc 60 gadu vecuma.
Visi secinājumi, kas iegūti ar šī aparāta palīdzību, balstās uz objektīviem rezultātiem. Tie atbilst vieniem un tiem pašiem kritērijiem jebkurā vietā un auditorijā. Cilvēciskais faktors tiek pilnībā izslēgts.
Nezinu, vai šā faktora iekļaušana diagnosticēšanā nāktu par labu objektivitātei. Tomēr to, vai kādam piemīt īpašs ožas jutīgums, noteikti būtu vērts pārbaudīt. Piemēram, tā – pārbaudāmajam iet garām cilvēki, un viņam jānosaka: slims vai vesels. Atbildes salīdzinātu ar medicīniski apstiprinātiem rezultātiem.
Taču ko ar šiem secinājumiem, ja tie būtu apstiprinoši, darīt tālāk? Lai pētījumam būtu vērā ņemams svars, jāiegūst attiecīgās medicīniskās iestādes atļauja šādam eksperimentam, pacientu piekrišana, viss dokumentāri jānoformē, katrs izmeklējums pēc noteikta protokola jāstandartizē.
Jebkurai ierīcei var nodrošināt vienādu darba vidi kā Amerikā, tā Arābu Emirātos un Latvijā, bet cilvēks varbūt kaut ko spēj uztvert tikai savā ciematā, taču Somijā vairs ne. Un grūti pateikt, vai tas ir diemžēl vai par laimi.
Tiem, kuri pārliecināti par savu spēju pagaidām neierastā veidā palīdzēt citiem, jāveido līdzīgi domājošo grupas un jāmeklē pielietojums savām prasmēm.
Ekstrasensu šovos redzams, ka dažiem dalībniekiem tiešām piemīt spējas, par kurām daudzi ārsti viņus varētu apskaust. Taču šo cilvēku nav tik daudz, kā viņi paši sevi piesaka, tāpēc uz jebkuru šādu piedāvājumu tomēr jālūkojas ļoti piesardzīgi. Vienlaikus apzinoties, ka šis gadsimts ieliek mūsu rokās aizvien vairāk instrumentu, kas ļauj ar citādu pieeju pētīt arī to, kas sākotnēji šķitis absurds. Pieņemt jauno kā patiesību vai atmest jau pieņemto kā maldus. Grāmatā par antropoloģiju savulaik lasīju, ka visas patiesības iziet trīs fāzes.
Pirmā: kādas muļķības! Otrā: tur kaut kas ir. Trešā: nu kurš gan to nezina?
Metode, ar kuru mēģinām diagnosticēt plaušu vēzi, pētot izelpas gaisu, pēc šī dalījuma, iespējams, atbilst otrajai. Kurā ierindot cilvēka spēju izdarīt to pašu, ko ierīce, ja tādu pierādītu – īsti nezinu.
Jebkurā jomā, arī medicīnā, kādam jābūt pirmajam, kurš kaut ko atklāj, izstrādā, pierāda, ievieš, lai pēc tam, gūstot tikpat pārliecinošus panākumus, to varētu atkārtot citi. Taču standartizācijai ir arī otra puse – tā atstāj pārāk maz vietas tam, kas ārpus šī strikti noteiktā rāmja.
**
Es ļoti gribēju sagaidīt tādu turpinājumu, kur Anita no prieka gandrīz vai apraudas: eksperiments noticis, viņai ir izdevies pierādīt spēju saost dzemdes vēzi! Diemžēl iznākums bija citāds.
Anita Platniece: “Staigājot pa slimnīcas gaiteņiem, gaiss bija tik piesātināts ar medikamentu un dezinfekcijas līdzekļu smakām, ka jutu vienīgi to ļoti spēcīgo smārdu, bet specifisko smaržu, kuru uztvēru kā dzemdes vēža slimniecēm raksturīgu, samanīt nespēju.
Taču pēc brīža, kad sēdēju āra kafejnīcā, tajā ienāca sieviete, kuras ķermeņa smārds atkal likās satraucoši pazīstams.”
Onkoloģe Dace Baltiņa: “Kopā izgājām cauri slimnīcas nodaļu koridoriem, kur aiz katrām durvīm atradās vēža slimnieki. Sieviete godīgi atzina, ka nekādu sev atpazīstamu aromātu nav jutusi.
Vismaz šādā izpildījumā viņai neizdevās apliecināt spējas, par kurām stāstīja. Taču neizslēdzu, ka citā vidē un citos apstākļos viņa tiešām saož to, ko citi nespēj.”
Ko zinām par ožu * Oža ir norišu kopums, ar kurām cilvēka un dzīvnieka organismā notiek dažādu apkārtējā gaisā esošu vielu uztvere un identifikācija. * Lielāko daļu cilvēces vēstures oža bijusi nozīmīgākā maņa savstarpējo attiecību veidošanā. * Nervu sistēmas veidojumus, kas piedalās šajā procesā, sauc par ožas analizatoru. Tā perifēriskā daļa – ožas receptori – atrodas augšējās deguna ejas gļotādā. Receptorus kairina gaistošu vielu molekulas, kas kopā ar gaisu iekļūst deguna dobumā ne tikai no ārējās vides, bet arī no mutes dobuma. * Ožas sajūta ir svarīga, jo palīdz gūt priekšstatu par barības kvalitāti, bagātina garšas izjūtu, brīdina par indīgām gāzēm un bojātiem produktiem. * Ožas analizatoram raksturīga ļoti strauja adaptācija – jutības samazināšanās ilgstoša pastāvīga receptoru kairinājuma gadījumā. Katru jaunu smaržu sākumā uztveram asāk, bet, ja tā pastāv ilgstoši, tā jūtama vājāk vai to vairs nepamanām. * Zinātnieki uzskata, ka pastāv apmēram 50 dažādu galveno smaržu (gan patīkamu, gan nepatīkamu), bet cilvēks spēj atšķirt apmēram 1000 dažādu aromātu. * 2004. gadā ASV zinātnieki Ričards Eksels un Linda Baka saņēma Nobela prēmiju par darbu ožas izpētē. Tajā apzināti ap 1000 gēniem, kuri degunā ļauj veidoties aptuveni tādam pašam daudzumam ožas receptoru. Zivīm to ir tikai ap 100, bet pelēm nedaudz pārsniedz 1000 – mazliet vairāk nekā cilvēkam. Suņiem oža ir daudz labāk attīstīta nekā viņu saimniekiem. * Ožu var saasināt arī dažas saslimšanas. |
