Santolīna der ne tikai dārza skaistumam, bet arī pret parazītiem 0
Vai santolīna noder tikai dekoratīviem mērķiem? ANITA BALDONES NOVADĀ
Ir zināmas daudzas santolīnu sugas. Siltā klimatā tie ir daudzgadīgi, zemi kurvjziežu dzimtas mūžzaļi puskrūmi, kas ar laiku pārkoksnējas. Ja pavasarī augus apgriež, pārkoksnēšanos var aizkavēt.
Paciprešu santolīna (Santolina chamaecyparissus) ir gan ārstniecības, gan dekoratīvs augs, ko pie mums var audzēt dārzā kā viengadīgu kultūru.
Savvaļā aug sausās, saulainās vietās Vidusjūras piekrastes rietumu un centrālajā daļā. Ziemeļeiropā līdz 50 cm augstie krūmi spēj paciest salu, tomēr tikai tad, ja augsne nav mitra. Paciprešu santolīnu vislabāk audzēt traukos. Ja neapgriež, krūmiem vasarā veidojas spilgti dzeltenas ziedkopas. Tie ir labi nektāraugi. Eiropas valstīs ar maigu klimatu, kur santolīnas ir salcietīgas, krūmus bieži audzē cērpamos dzīvžogos, bet tad tie nezied. Audzēšanai piemērota labi drenēta, smilšaina augsne. Pavairo ar spraudeņiem pavasarī vai vasaras beigās.
Nogrieztie santolīnas dzinumi ir ļoti smaržīgi, un agrāk tos izkaisīja uz grīdas. Augu izmanto arī sauso smaržu maisījumos. Drēbju skapī vai grāmatu plauktā novietoti santolīnas zariņi rada patīkamu aromātu un aizbaida kodes. Vēl ziedu un lapu novārījumu lieto pret zarnu parazītiem, bet ārīgi izmanto grūti dzīstošu nobrāzumu ārstēšanai.
Zaļā santolīna (Santolina viridis) ir aromātisks, 45–50 cm augsts, kompakts augs, kas savvaļā sastopams Vidusjūras reģionā. Vislabāk aug saulainā vietā. Laukā izstāda 30 x 30 cm attālumā citu no cita. Audzējot jānodrošina vienmērīgs mitrums. Zied no jūnija līdz augustam. Var pārziemināt uz palodzes.
Spilgti zaļajām, smalkajām, gludajām lapiņām piemīt intensīvs olīvu aromāts. Garšaugu liek pie dažādiem salātiem.
