Santjago iedvesma Lūznavas muižā. Saruna ar keramiķi Vēsmu Ušpeli 0
Līdz 7. februārim Lūznavas muižā apskatāma gleznotājas un keramiķes VĒSMAS UŠPELES jaunāko gleznu izstāde “Vēsmas hronikas. Kalnu safrāns”, kuras iedvesmu māksliniece radusi pērn noietajā Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļā.
Vēsma Ušpele kopā ar vīru, keramiķi Aivaru Ušpeli, saimnieko podnieku darbnīcā “Malny Wylky” Maltas pagastā un ir vieni no zināmākajiem mūsdienu Latgales podniekiem. Tomēr līdzās ģimenei un keramikai viņas dzīvē tikpat liela mīlestība ir arī glezniecība.
Esat liela ceļotāja?
V. Ušpele: Kur nu! Mūsu mājās ilgu laiku valdīja likums, ka gribam būt vietējie, pie kuriem brauc ciemos citi ceļotāji. Turklāt, dzīvojot laukos, tādu bonusu kā aizbraukt ceļojumā kopā visai ģimenei, vispār nevar atļauties. Ja kaut kas arī tepat, Latvijā, notiek ļoti tālu, mēs ar vīru reti esam kopā. Vienam jāpaliek pie kazām.
Pērn nosvinējām divdesmit gadu kāzu jubileju. Kad puika kļūs pieaugušāks un paliks prātīgāks (patlaban dēls Jumis Ušpelis mācās trešajā kursā Rēzeknes mākslas un dizaina vidusskolā. – V. K.), varbūt varēsim ceļot divatā un sasniegt kāda augsta kalna virsotni.
Bet Santjago ceļš bija sens mans sapnis. Brauciens tika plānots diezgan ilgi un jau sen. Tas, protams, ir sava veida pārbaudījums, jo ar vēlēšanos vien nepietiek. Vajag sakārtot lietas, atrast laiku, jo galu galā ceļojums ilga mēnesi, arī naudu līdzi vajag paņemt…
Tā kā pie latviešiem teic, ka nauda glabājas podos, vai nu jums kā podniecei un podnieka dzīvesbiedrei tā sagādātu raizes…
Tāpat kā nauda neaug kokos, arī podos pati no sevis nerodas! Tagad gan modē arī jaunas metodes – naudu glabā zeķē, var arī turēt “lakatiņā”…
Ja nopietni, vai šie laiki ir labvēlīgi podniecībai?
Tādēļ jau abi ar vīru veidojam traukus, kādus veikalā nenopirkt. Podnieku Latvijā daudz, tāpēc ar kaut ko no citiem jāatšķiras. Darinām saimniecības traukus, kuru aktualitāte nepazūd gadsimtiem. Tā kā mums abiem ar Aivaru ir kopējs zīmols “Malny Vylky” (“Melnie vilki”), uz saviem darinājumiem parakstāmies ar vilka pēdu.
Starp citu, melnie podi ir mūsu pienesums un turpinājums keramiķu Ušpeļu dzimtas iekoptajām tradīcijām, jo mans vīratēvs Andris Ušpelis melnajā tehnikā nestrādāja.
Nevaru sūdzēties, keramikas cienītāji mūs mīl.
Brauc pēc podiem gan uz mūsu darbnīcu, gan arī mēs dodamies ar saviem darinājumiem uz Rīgu, piemēram, viņvasar Dziesmu svētku laikā. Mēs ar vīru nenodalām, ko kurš no mums abiem podniecībā dara. Atšķirība tikai detaļās. Ja es, piemēram, taisu trauku, Aivars to apdedzina. Ģimenē visam jābūt kopīgam, bērni taču arī kopīgi. Vienīgi uz gleznām Aivars vēl neparakstās (pasmaida).
Vai jūsu pašas divas mūzas – glezniecība un podniecība – nav greizsirdīgas viena uz otru?
Kad bērnībā mammai lūdzos uz mākslas skolu, nemaz nezināju, ka ir tāda glezniecība, teicu, ka iešu kaut vai par podnieci! Bet, nonākot Rēzeknes mākslas skolā, sapratu, ka vēlos gleznot. Savukārt apprecoties ar Aivaru, pamazām kļuvu par viņa mācekli.
Vai jūsu gleznās krāsas tik košas tāpēc, ka podi tik melni?
Mēs strādājam stihijās, un es sevī pašā esmu ugunīgs cilvēks. No savas būtības jau neizbēgt. Sarkanā krāsa un košie toņi ir manējie. Kad Santjago ceļā brīdi gājām pa līdzeniem rudzu laukiem, likās tik ierasti, jo tieši tāda ainava ir arī Latvijā.
Bet – kur kalni, grūtības un krāšņas krāsas, tur patika visvairāk.
Par to, ka visu pārvarēju, liels paldies pienākas manam dēlam Jumim. Kad viņš mācījās Feimaņu pamatskolā, tur no ceturtās līdz devītajai klasei ik dienu bija nodarbība fizkultūrā. Puika arī mani mudināja vairāk pievērsties fiziskām aktivitātēm, piedalīties maratonā. Un pamazām nostiprinājās doma, ka es varētu noiet Santjago ceļu.
Joprojām acu priekšā Spānijas daba vienos ziedos! To gandrīz nav iespējams uzgleznot. Bet man viens darbs tā arī saucas – “Ziedošs krūms, kurš dzied”.
Aiz kalniem nav februāra pēdējā svētdiena, kad tradicionāli pasniedz latgaliešu kultūras balvu “Boņuks”, kurai esat izstrādājusi veidolu – puisēnu ar sunīti. Savukārt jūsu dzīvesbiedrs Aivars rūpējas par apdedzināšanu. Bet kam jūs šogad piešķirtu “Boņuka” balvu?
Līdzīgi kā labi deputāti, vispirms balvu iedotu draugiem, pēc tam visiem pārējiem (pasmaida). Ja nopietni, tie, kas Latgalē cītīgi dara, jau saņēmuši “Boņuka” balvu vai pat vairākas, un par to prieks.
Ja man jautātu, es balvu dotu cilvēkiem, kuri risina Latgales problēmas, dzīvojot šajā skaistajā novadā, nevis mitinoties Rīgā vai Amerikā.
Balvu dotu Latgales skolām, kuras ir sīkstas un turas pretim valdības iecerētajiem optimizācijas plāniem.
Kas gan cits, ja ne skola ir pamatā visai mūsu kultūrai. Kaut vienā otrā skolā ir maz audzēkņu, bet tie ir mūsu bērni, kuri var iet skolās tuvu mājām un necelties rīta agrumā līdz ar gaiļiem. Piemēram, Makašānu skola ir ļoti forša. Jā, es tādai iedotu “Boņuka” balvu.
Un skolas direktore Gundega Rancāne ir arī savdabīga gleznotāja, kura ik pa laikam rīko brīnišķīgas izstādes Pēterbaznīcā Rīgā.
Gundega Rancāne ir viena no māksliniecēm Latgalē, kura mani ļoti saista. Viņai arī varētu piešķirt “Boņuku”.
Latgale var lepoties, ka par izglītības un zinātnes ministri izvirzīta rēzekniete, profesore, vadošā pētniece Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā Ilga Šuplinska, īstena latgaliešu valodas kopēja.
Ir labi, ka atrodas cilvēki, kuri uzņemas atbildību. Jo bieži vien gribas darīt savu lietu un nekur ārpus tās īpaši “nelīst”, lai tevi neapsaukā un neizķidā. Bet, ja piekrīti valstiskam darbam un tevi “izliek saulē”, tad viss, arī tavējais tiešais darbs, jāveic vēl daudz kārtīgāk, jo esi kā uz pjedestāla, caurredzams. Un nav daudzu, kuri uzņemas šo risku. Tie ir drosmīgi cilvēki.
Par ko jums Latgalē prieks, par ko sāp sirds?
Mazliet sāp sirds, ka Latgales karogs (neoficiāls. – V. K.) netiek gana augstu turēts. Pašvaldībās jau ir, bet, piemēram, ja valsts svētkos esi no Latgales, tad lai plīvo arī Latgales karogs! Ja Dziesmu svētku gājienā pa Brīvības ielu Rīgā tuvojas dalībnieki no Latgales, tad – lai novada karogs riktīgi priekšgalā!
Ja valsts nozīmes svētki notiek Latgalē, tad lai līdzās Latvijas karogam paceltos arī Latgales karogs.
Ja vajadzētu, gan jau par Latviju kristu arī visi latgalieši, bet šobrīd vairāk gribētos izcelt tieši Latgali. Tajā ir ļoti daudz skaistu vietu, par kurām priecājas ārzemnieki, bet kuras paši Latvijā tā īsti nenovērtējam. Kaut vai, piemēram, mūsu pašu Rēzeknes novada Maltas pagasts dabas ziņā ir ārkārtīgi skaists.
Iedomājos, kā jūsu sētā plīvo Latgales karogs…
Jā, cauru gadu. Un tagad uz baltā sniega Māra Rumaka izstrādātā Latgales karoga zili baltās krāsas izskatās ārkārtīgi skaisti. Ziema ir laiks, kad tauta novados snauž ieziedusies kā lāča taukiem. Tas ir laiks mājas darbiem, un tad jau vasarā varēs plūkt augļus. Bet man ļoti patīk iekārtot izstādi tieši šajā laikā, ziemā.
Kad vedu darbus uz Lūznavas muižu, visapkārt bija tīra, skaista ziema. Daba ir liela māksliniece – tās radītajā ziemas gleznā nav nekā lieka, vien daži koki un balts sniegs. Šogad vispār ārkārtīgi skaista ziema, kuru baudīt. Lūznava ir viena no vietām, kur cilvēki paši ļoti daudz dod savai videi.
Teorētiski muiža varētu pastāvēt pati par sevi un tajā nekas arī varētu nenotikt. Bet tur viss notiek. Un man ļoti patīk atbalstīt vietējos māksliniekus, papriecāties kopā ar viņiem, izlikt savas gleznas, lai parādītu, ko daru es un citreiz palūkoties, ko dara tuvākās apkārtnes mākslinieki un pārējie ļaudis.
Gleznotāja un keramiķe
Vēsma Ušpele
* Dzimusi Balvu novada Tilžā, Rēzeknē absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu.
* No 1995. gada regulāri piedalās grupu izstādēs un plenēros Latvijā un ārvalstīs, sarīkojusi vairāk nekā 40 personālizstādes.
* Strādā glezniecībā, keramikā, restaurācijas darbos (2010 – 2012, Aglonas bazilika), ir latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” māla statuešu autore.
* 27. janvārī plkst. 13.30 Lūznavas muižā notiks Vēsmas Ušpeles izstādes svētki.
